Šis nebūs iedvesmojošs raksts par to, kā divās nedēļās izdzīvot “Ēd, lūdzies, mīli” sižetu, nedodoties uz Bali. Nebūs arī atbalstošais gabals visām jaunajām, kā arī sevi jau apliecinājušajām, māmiņām, izrādot pasaules cieņu un pietāti par “mūsu nākotnes audzināšanu”. Vai padomu sērija, kā tikt pie naudas, labāka auguma, augstāka statusa vai saprotošākiem draugiem, vienlaikus paildzinot jaunā gada apņemšanās (piedod, ja liku vilties!). To visu mēs jau gadiem ilgi varam atrast žurnālu plauktos, stāvot rindā pie lielveikalu kasēm. Idejas par to, kā TEV BŪTU JĀDZĪVO, jāēd, jāizskatās un jādomā.
Šis ir jautājums Tev – cik labi tu sevi pazīsti?
Kas mēs esam, ja mūs nedefinē mūsu profesijas, sabiedriskās lomas vai citi “ārējās pasaules” faktori? Cik labi mēs pazīstam paši sevi? Cik daudz laika, iepretim darba pienākumiem, mājas darbiem, atvaļinājumu plānošanai, draugu satikšanai, bērnu, suņu, kaķu audzināšanai, TV pārraižu vērošanai, mēs pavadām, lūkojoties pretējā virzienā – uz iekšpusi? Sevī. Un ko mēs tur saskatām? Un kādas emocijas mūsos izraisa sevī atklātais, vai, varbūt pretēji- gaidītais, bet nesastaptais dvēseles brīnums?
Man ir kāda draudzene (vai, drīzāk, tuva paziņa), kuras telefona zvans teju vienmēr nozīmē to, ka vīrs devies darba komandējumā vai citā laikietilpīgā pasākumā. Viņā tas allaž iedveš bailes, liekot izmisīgi zvanīt visām draudzenēm un jautāts- “Ko man tagad darīt? Esmu palikusi viena!”
Ieteikumi aiziet uz kino, izmantot laiku nesteidzīgam kafejnīcas apmeklējumam, vai doties īsā ceļojumā, cieš neveiksmi, ja vien viņai nav kāda, kas sastādītu kompāniju. Galvenais – nepalikt vienai. Nepalikt pašai ar sevi. Jo tā ir neizbēgama konfrontācija ar sevi un spiesta ieskatīšanās dziļāk, zem savas dvēseles paklājiem, lai ieraudzītu visu, kas tur mēnešiem, gadiem ilgi ticis paslaucīts apakšā. Tādēļ nereti rīvējamies cits gar citu, apkraujamies ar darbiem vai vismaz kolēģu sabiedrību; draudzējamies arī tad, kad draudzēties negribas, vai apreibināmies drudžainos attiecību meklējumos, kas vienlaikus garantē gan ērtu ietilpšanu sabiedrības pašizveidotajās sociālās “atbilstības” kastītēs, gan ļauj attālināt lielās dvēseles tīrīšanas laiku.
Tie ir jautājumi, kas ne tikai nesniedz vieglas un standartizētas atbildes visiem, bet arī paģēr tās individuālu atrašanu, kur būtiskāko atbildes daļu sastāda tieši meklējumu ceļš līdz tai. Tikai patiesa ieklausīšanās sevī veido jaunus dzīves modeļus. Tā motivē pārspēt savus gatavos spriešanas ieradumus un reakcijas. Un tikai pilnvērtīgu attiecību izkopšana ar SEVI dāvā brīvību – neatkarību gan no sava tarkšķošā, patmīlīgā prāta shēmām un noteikumiem, gan no patērētājsabiedrības valgiem, svešiem uzskatiem, populāriem viedokļiem, no vajadzības būt novērtētam, atzītam un IEDERĪGAM – no visa, kas kutina mūsu ārējo “es”, mūsu dvēseles ādu.
Tāpat kā svētdienas rītā, ieraugot spilgtajos saules staros nedēļas putekļu kārtu, nākas saņemties, jo zinām, ka putekļu slaucīšanai sekos grīdu tīrīšana, veļas mazgāšana, katlu beršana, miskastes nešana un logu pucēšana, toties pēc visa tā – patīkams gandarījums un svaiguma sajūta. Tāpat arī dvēseles kaktos, iededzot gaismu, var atklāties neglīts darba lauks, kas, tikai izmēzts, ārā izmests un iztīrīts, ļauj dziļāk, vieglāk elpot un gūt sāta sajūtu, kā atklājot – man visa pietiek pašam sevī.
Katram no mums šis ceļš var atšķirties, bet viens ir skaidrs – agrāk vai vēlāk, sāpīgāks vai vieglāks, mums katram tas jāveic. Vienatnē. Tu iesaisties procesā, kuru nekontrolē. Līdz ar to tu nezini, kā šis process Tevi ietekmēs, mainīs, kurp aizvedīs.
Arī šajā, tik labo nodomu ceļā, ir viegli apmaldīties – esmu redzējusi desmitiem (lai neteiktu simtiem) virtuālu aktivitāšu no saviem paziņām, kas dalās ar savām garīguma atziņām un padomiem ar sevi vēl neatradušajiem skeptiķiem/pesimistiem; kas publicē bildes ar saviem “meditācijas stūrīšiem”, garīgo skolotāju ieteikumiem (jo kuram muļķim gan vēl nav garīgā skolotāja, vai ne?), video reportāžām no savas vertikāles stiprināšanas Indijā (šogad jau otro reizi, jūtos šeit kā mājās..). Nav taču jābūt īpaši vērīgam, lai saprastu, ka šāda dižošanās ar saviem “sasniegumiem” nav nekas cits, kā allaž nomodā esošā prāta ērtā pielāgošanās arī sevis meklējumus pārvērst vieglā izklaidē un pašapziņas glaudīšanas pasākumā. Tā, it kā trīssimts “laiki” nodrošinātu mums dvēseles mieru uz mēnesi, bet tūkstotis – aizvietotu gada meditācijas praksi.
“Sevis iepazīšana, pakāpeniski pieaugoša atskārsme par to, kas es īsti esmu, palīdz saskatīt savas problēmas (šķēršļus sevī) un atklāt iespējas. To, kas manī ir patiess, paliekams, un to, kas manī ir īslaicīgu interešu veidots, pārejošs: nepieķerties pārejošajam un neatstāt novārtā paliekošo. Tāpēc katram cilvēkam jāgūst skaidrība par savu patieso un viltus patību.”[1]
Nolikt malā savu telefonu un datoru, izslēgt TV pārraidi, atgriežot sevi pie lēnāka laika ritējuma, doties garās pastaigās, vērot apkārtni, nevis krampjaini fotografēt to, meditēt, rakstīt dienasgrāmatu, vingrot, skatīties pa logu, izbaudīt maltīti, skatīties acīs, klausīties, klusēt… Tie ir labi un atbilstoši “instrumenti” sevis aizsniegšanai, taču to pielietošana un ieviešana savā ikdienā a priori nenozīmē kļūšanu laimīgam, pašpietiekamam un viegli starojošam sirdsskaidrībā. Satikt īsto sevi var nozīmēt arī atklāsmes, kurām neesam gatavi – ka darbs, ko daru, man ne vien nepatīk, bet ir daudz sīkāks nekā tas, uz ko patiesi esmu spējīgs; ka attiecībās dzīvojam garām jau beidzamos trīs gadus; ka vairs nemīlu vīru; ka bērni nav visa manas dzīves jēga, vai ka apskaužu draudzeni un to, cik viegli viņa sasniedz panākumus. Atklāsmes, kas vairumā gadījumu liek mums pieņemt būtiskus lēmumus, kas prasa DROSMI rīkoties. Lielu, reibinošu drosmi krist no sev pašiem dzīvē uzceltā podesta, lai pamostos. Krist, lai piedzimtu no jauna.
Mūsos ir vairākas būtnes, kas katra vēlas pretējas lietas. Jautājums tikai, ar kuru no tām vēlies identificēties? Kurai no tām vajadzētu kļūt stiprākai un pilnvērtīgi dzīvot, bet kurai – mirt, lai mēs nepaliktu ieslodzīti un atkarīgi paši no sevis?
[1] J.Rubenis “Viņa un viņš. Mīlestība, attiecības, sekss.”, Zvaigzne ABC 2016.g.
Autors: Dārta Danēviča gleznas :Barbara Baldi
