Tukšs šķīvis galdā un lieks krēsls – Ziemassvētki Polijā

Ziemassvētku tradīcijas ir viena no Polijas kultūras mantojuma saistošākajām sastāvdaļām. Iespējams, ka viena lieka krēsla novietošana pie svētku galda, ir pati populārākā no tradīcijām, taču tikai retais zinās tās vēsturi. Arī mūsdienās šī tradīcija liek namatēvam, klājot Ziemassvētku galdu, paredzēt vienu lieku šķīvi uz galda un vienu brīvu krēslu pie tā, it kā tas būtu paredzēts negaidītam viesim.

Ja patiešām kāds uzrastos pie saimnieka namdurvīm, tad namatēva pienākums būtu viesi pabarot un sniegt tam pajumti. Šie noteikumi lieliski sader ar poļu izslavēto viesmīlību, ar kuru viņi paši vienmēr ļoti lepojušies. Poļi patiesi tic kādai senai parunai: “Viesis mājās ir Dievs mājās”. Tomēr šīs brīvās vietas tradīcijai ir nedaudz sarežģītākas saknes. Jāsaka, ka arī paši poļi nav vienisprātis, no kurienes nāk to pirmsākumi. Iepazīstināsim jūs ar trim iespējamajām hipotēzēm:

10

bildes izcelsme: Rosaro/Argentine nac.gov.pl

Vairums poļu tradīciju izriet no pagānu rituāliem, jo teritorijā, kur izveidojusies mūsdienu Polija, pirms tās pievēršanas katoļticībai 966.gadā, bija sava ticības sistēma – slāvu pagānisms. Viens no tās rituāliem bija arī ziedošana (poļu: Obiat). Tie bija grandiozi svētki par godu senču un nesen mirušo cilts locekļu piemiņai. Obligāts nosacījums šo svētku dalībniekiem bija, pirms apsēšanās pie galda, noslaucīt savu krēslu, gadījumā, ja uz tā būtu jau apsēdusies kāda dvēsele. Pēc tam, kad viesi bija gana pieēdušies paši, galdu uz vairākām stundām atstāja tādu, kāds tas ir, lai arī mirušo dvēseles nu varētu nākt un mieloties pēc sirds patikas, tādējādi piedaloties kopējos svētkos. Polijas vēsturnieki uzskata, ka, pēc kristietības ieviešanas, šī tradīcija iekļauta jauno tradīciju sistēmā. Savās agrīnajās kristīgo tradīciju formās tas izpaudies, kā brīva krēsla novietošana pie galda, tādējādi pieminot tos, kuri pēdējā gada laikā devušies viņā saulē. Šī teorija šķiet ļoti ticama, jo daudzas pagāniskās tradīcijas tikušas pārveidotas un iekļautas kristīgajās, un joprojām ir populāras, neraugoties uz 1050 gadiem, kas pagājuši, kopš pagānisma kultu Polijā sāka izskaust.

Cita versija saistās ar laiku, kas aprakstīts Bībelē. Dažas dienas pirms Kristus dzimšanas Sīrijā un Jūdejā tika izsludināta iedzīvotāju skaitīšana. Tas nozīmēja, ka Svētajai ģimenei nekavējoties vajadzēja doties uz Nācareti, neraugoties uz to, ka Jaunavai Marijai kuru katru brīdi bija gaidāmas dzemdības. Tās arī sākās, kad ģimene bija tikusi vien pusceļā, piespiežot viņus, izmisīgi klauvējot pie svešām durvīm, meklēt patvērumu turpat Betlēmē. Taču, kā zinām, vienīgā vieta, ko viņiem laimējās atrast  bija stallis…

Tādējādi šis Bībeles stāsts varētu būt viens no pamatojumiem, kādēļ pie galda jānovieto brīvu krēslu. Saskaņā ar šīs teorijas piekritēju teikto, tas ir atgādinājums mums, ka vienmēr jābūt gataviem uzņemt negaidītus viesus un neatraidīt grūtībās nonākušos. Ņemot vērā, cik lieliski tas sasaucas ar iepriekš minēto teicienu “Viesis mājās ir Dievs mājās”, šī teorija izklausās diezgan reāla.

Trešā versija ir pavisam atšķirīga. Tā saistīta ar ne tik senu vēsturi. 19.gadsimta vidū Polija nemaz nebija atrodama pasaules politiskajā kartē. Tās teritoriju savstarpēji bija sadalījušas trīs kaimiņu lielvalstis – Krievija, Prūsija un Austrija, proti, Polija faktiski bija okupēta. Katra no okupantu valstīm piekopa visai nežēlīgu politiku, kas bija vērsta uz poļu kultūras  un valodas izskaušanu. 1863.gada janvārī nokaitinātie poļi sacēlās, jo to izraisīja viņu piespiedu iesaukšana Krievijas armijā. Sacelšanās ideja ātri izplatījās visā okupētās Polijas teritorijā. Tā aizsākās partizānu karš pret okupantu milzīgo pārspēku, kas, pēc vairāku mēnešu cīņām traģiski beidzoties, noveda pie notverto nemiernieku masveida deportācijām uz Sibīriju. Šajā periodā rezerves krēsla tradīcija ieguva jaunu dimensiju. Kopš sacelšanās gada, tukšā vieta pie galda tika atstāta ne tik daudz  senču garu godināšanai vai negaidītiem viesiem, cik – pirmkārt un galvenokārt – kā piemiņa uz austrumiem izsūtītajiem, lai stiprinātu kopējo cerību uz viņu veiksmīgu atgriešanos mājās.

 

11

Kura no minētajām hipotēzēm šķiet visprecīzākā? Atbilde ir – visas! Acīmredzami, ka šīs tradīcijas nozīme evolucionējusi atbilstoši apstākļiem. Taču pat tad, ja šīs tradīcijas ievērošana it nemaz nemainītos, Polijā tā vienmēr paliktu svarīga Ziemassvētku paražu sastāvdaļa. Galu galā, nav būtiski, vai zinām šīs tradīcijas vēsturi vai nē, pats svarīgākais ir un vienmēr būs fakts, ka šis ir spēcīgs apliecinājums poļu viesmīlībai. Viesu godpilnu uzņemšanu un cieņas izrādīšanu poļi uztver kā savu personīgo pienākumu. Tādēļ, ja esat kaut reizi apciemojuši Poliju, jūs vairs nešaubīsieties par šī apgalvojuma patiesumu.

Leave a comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.