Dažiem šī paradīzes sala ir mīlestība no pirmā acu skatiena, citiem vajadzīgs kāds laiks, lai iemīlētu Bali. Kā jau Jūs sapratāt, mēs nebijām no tiem, kas iemīlēja salu no pirmā acu skatiena; tāpēc gribu pastāstīt par mūsu ceļu uz Bali salas iemīlēšanu.
Esmu Natalja un šis ir mans dzīvesbiedrs un draugs – Liudas.
Šis bija mūsu medusmēnesis, kā arī pirmais ceļojums uz Āziju – mēs devāmies uz Indonēziju, uz Bali salu. Tas sākās ar 11 tūkstošus kilometru garu lidojumu ar pārsēšanos divreiz, ilgām gaidīšanām lidostās un neskaitāmām stundām debesīs. Pats ceļš uz turieni aizņem aptuveni vienu dienu un tas pats par sevi ir mazs piedzīvojums, kuru jābauda, jo tajā iespējams satikt tik dažādus brīnišķīgus cilvēkus. Tā mēs iepazinām amerikāni Džo. Aiz viņa bargās ārienes slēpās labsirdīgs vīrietis ar plašu sirdi. Lidojuma laikā viņš izstāstīja mums savu dzīves stāstu, izrādījās, ka viņš dzīvo Bali salā jau divdesmit gadus, ir laimīgi precēts un audzina divus skaistus bērnus. Džo pateica mums vienu frāzi, kuru nevar aizmirst: “Bali ir maģiska sala, kuru izzināt un iemīlēt nav dots ikvienam!” Tā arī bija…
Pirmais iespaids. Mēs atlidojām naktī. Izkāpjot no lidmašīnas, uzreiz sajūtams tropu klimats, pirmajā brīdī liekas tik karsts un mitrs, ka mēs nezinājām, kur likties. Protams, dzīvojot tur gandrīz trīs nedēļas, mēs sapratām, ka mūsu pirmās izjūtas un iespaids bija mānīgs – patiesībā naktis ir vēsas, salīdzinājumā ar dienām. Dienas laikā, izejot ārā, var sasvīst pirmajās piecās minūtēs. Pirmā nakts uz salas likās tik ļoti dīvaina un biedējoša, mūs apņēma daudz dažādas skaņas, viss bija tik jauns un nezināms. No rīta pirmais, ko darījām – devāmies pie Indijas okeāna; ejot līdz tam nokļuvām smaržu valstībā – viss smaržo pēc citronzāles, jasmīna, sandalkoka un citiem eksotiskiem aromātiem. Izrādās, ka balinieši ir ļoti ticīga tauta, kuru reliģija ir hinduisms un katru dienu tie nes saviem dieviem, un gariem kādus ziedojumus, un dedzina smaržsvecītes, lai diena izdotos. Beidzot tikām līdz okeānam… tik skaists un silts, ka Tu neaptver savu laimi, atrodoties pie tā.
Neskatoties uz daudziem plusiem un pozitīvām emocijām, un atmiņām, kuras mums bija, un joprojām ir, pirmais iespaids par salu ir briesmīgs – tik netīru to es nevarēju iedomāties pat sliktākajos murgos – par netīrību un antisanitārajiem apstākļiem, kas valda uz salas, neraksta neviens tūrists. Pirmās dienas bija tiešām ļoti grūtas, vajadzēja pacensties, lai pārvarētu savu riebumu, nebaidītos ēst un dzert restorānos. Kad tas ir izdarīts, vari baudīt apkārt notiekošo. Ceļojuma beigās riebuma pakāpe samazinās n-tās reizes un es bez problēmām, atrodot mušu savā ēdienā, pabīdīju to malā, un atsāku ēst.
Ceļojuma laikā visas dienas tika izplānotas no agra rīta līdz 18:00. Kāpēc ne līdz vēlam vakaram – kā parasti?! Jo tieši 18:00 (ar nobīdi +/- 10 minūtes) ir saulriets un paliek tik tumšs, ka var izdurt aci, tik tumšas naktis es nekad dzīvē neesmu piedzīvojusi. Tā kā mēs pirmo reizi bijām tajā zemeslodes daļā, ne tikai tik agrs saulriets mums šķita interesants, bet arī daudzas citas lietas, kā piemēram, – kā darbojas zemes rotācijas spēks. Izlietnē un citur ūdens notece notiek pret pulksteņa rādītāju kustības virzienu. Daudziem tā būtu pašsaprotama lieta, bet mēs brīnījāmies kā bērni. Savu ceļu uz Bali salas iemīlēšanu mēs sākām ar slavenu, tā sakot, must visit pludmaļu apmeklējumu (Padang-padang beach, Dream beach), kuru skaistumu var salīdzināt tikai ar paradīzi. Okeāna viļņi ir patiesi milzīgi un var nosist no kājām, šīs ir sērfotāju iecienītākās vietas. Padang-padang pludmalē tikai uzņemta filma “Ēd, lūdzies, mīli”, līdz tam šī pludmale nebija tik pazīstama un – paldies filmas režisoriem, kuri atklāja to pasaulei. Vienīgi – neticiet bildēm, kur nav cilvēku, tur tie ir neskaitāmi daudz! Un vēl – šīs ir maksas pludmales, tāpat kā daudz kas uz salas; vietējie mēģina nopelnīt pilnīgi uz visu. Galvenais, kas ir jāizdara – jāatrod slepenas pludmales, kur nav tūristu un tad jābauda mirkļi, ko mēs arī darījām.
Kā jau iepriekš pieminēju, balinieši ir ļoti ticīgi, tāpēc, galvenokārt, mūsu apskates objekti bija svētie tempļi. Katrs no tiem ir skaists savā veidā, to arhitektūra neatstāja mūs vienaldzīgus. Vēl viena ļoti svarīga lieta, kāpēc tie mums tik ļoti patika – šajā laikā notika lieli hinduisma svētki – Galungan, dharmas triumfa svinības pār adharmu. Daudzi tūristi speciāli plāno savu ceļojumu uz Bali tieši Galungan vai Kuningan svinību laikā, mēs bijām tie laimīgie, kuri neko iepriekš nezināja un redzēja nacionālos tērpus, un tempļa dievkalpojumu. Tātad – par tempļiem. Mūsu sirdi iekaroja trīs no tiem, – Tirta Empul Temple Holy Springs, Uluwatu Temple un Ulun Danu Bratan Temple. Lai izrādītu savu cieņu pret templi, tavām kājām ir jābūt piesegtām ar lakatu – sarong, tas attiecas gan uz sievietēm, gan vīriešiem.
Mazliet par pārvietošanos – tā ir ārkārtīgi intensīva un neregulējama, to var salīdzināt tikai ar Āfrikas braukšanas manieri. Visur pārvietojas ar rolleriem, tie ir neskaitāmi. Visā laikā, ko pavadījām uz salas, mēs neredzējām nevienu sabiedrisko transportu, neskaitot kravas mašīnu, pilnu ar cilvēkiem. Kā arī redzējām daudzas asiņainas ainas ar tūristu un rolleru piedalīšanos. Tieši tāpēc pēc dažām dienām, mēs nolēmām noīrēt mašīnu, bet izrādījās, ka tā maksā tik pat, cik mašīna ar šoferi. Tādēļ daudzas dienas mums bija līdz šoferis – Apple; viņš teica, ka tik un tā mēs neatcerēsimies viņa sarežģīto vārdu, tāpēc būs vieglāk saukt viņu par Ābolu, pie tam – šī iesauka viņam perfekti piestāv. Šoferis ir viena ļoti laba lieta, viņš parādīs jums slepenās pludmales un ūdenskritumus, pastāstīs par tradīcijām, un vietējo dzīvi, kā arī – jums nevajadzēs pārmaksāt tirdziņā par tropiskiem augļiem, garšvielām vai ko citu.
Visskaistākajā vietā, manuprāt, atrodas Uluwatu jūras templis. Tas atrodas uz 70 metrus augstas klints, kura ieplūst jūrā, īstenībā okeānā, bet balinieši sauc to par jūru, jo no tempļa nosaukuma tulkojuma, tā ir jūra. Šī vieta aizrauj elpu, gribas kliegt no laimes, jo tik pasakainu skatu diez vai vēl pasaulē var atrast. Šajā vietā var atrasties mūžīgi, vērojot lielos viļņus un spēlējoties ar mērkaķiem. Plānojot šo apskates vietu, mēs to atstājām kā desertu, lai ierastos stundu pirms saulrieta, jo tajā vietā tie ir vienkārši dievīgi. Kā arī mums bija tā laime pavadīt vakaru, baudot nacionālo Kucak uguns deju.
Atbraucot uz Bali salu un samainot naudu uz vietējo valūtu, t.i. uz rūpijām, jūties kā miljonārs, jo to kurss ir ļoti zems, un tavās rokās ir miljoni. Beigās mēs bijām multimiljonāri! Uz katras 50,000 rūpiju banknotes var atrast Ulun Danu Bratan templi – nu kā lai tur neaizbrauc?! Īstenībā, tas ir tāds kā komplekss, kurš sastāv no Bratan ezera, kurš atrodas Bedugul kalnos. Templis atrodas 1200 metrus virs jūras līmeņa, salas iedzīvotāji sauc klimatu šajā vietā par auksto tropisko klimatu un viņiem tiešām tur ir auksti, staigā džemperos un dažs labs jakā. Es to sauktu par standarta Latvijas vasaru. Kā mums pastāstīja mūsu foršais šoferis a-la gids un fotogrāfs Apple, šis templis ir veltīts ezera garam, kurš tajā mīt.
Esot pirmo reizi Āzijā, mums bija ārkārtīgi interesanti redzēt, kā aug rīsi. Tāpēc mēs devāmies uz Tegallalang Rice Terrace, teikšu atklāti, nekādā gadījumā nebrauciet tur. Tā ir tīrākā tūristu naudas iekasēšanas vieta, rīsa savākšanas inscenējums izskatās ļoti smieklīgi, pie tam, terasēs peld PET pudeles un vēl daudz kas. Tā vietā ieteiktu braukt uz Jatiluwih Rice Terraces – tā ir apbrīnojami skaista vieta kalnos ar milzīgām rīsu plantācijām, tur variet baudīt pastaigu pa plantācijām gandrīz vienatnē un redzēt, kā īstenībā savāc rīsus. Atpakaļceļā mēs iebraucām uz kārtējo slepeno apmeklējumu vietu, pamesto viesnīcu – PI Bedugul Taman Rekreasi Hotel. Kāpēc? Tā vienkārši sauc tevi un tā ir ļoti liela un biedējoša. Daudzus gadus atpakaļ tā bija grezna luksuss klases viesnīca, bet dēļ sliktās atrašanas vietas tā bankrotēja un tagad tur retu reizi brauc tādi ziņkārīgi tūristi kā mēs. Staigājot pa to, var izjust tās atmosfēru un tā laika enerģiju – diezgan interesanti.
Mēs izbraukājām gandrīz visu salu, pabijām mērkaķu mežā, slepenajā pludmalē, pie vulkāna, redzējām, kā aug rīsi plantācijās un terasēs, peldējāmies ūdenskritumā, izstaigājām visus vietējos tirdziņus, kur retu reizi vari satikt tūristus, kā arī garšojām dārgāko Luwak kafiju pasaulē, bet to visu nevar salīdzināt ar džungļiem. Džungļi, proti, salas sirds – Ubud, šī ir tā vieta, no kurienes jāsāk ceļojums! Mēs pavadījām Ubudā četras dienas no visa ceļojuma laika un tās bija zelta vērtas; no rīta pamodies un aiz tava loga čivina eksotiskie putni, izejot uz terases, tu novēro, kā no vienas palmas uz otru pārlec mērkaķi, šajās dienās, apmeklējot vietējo tirdziņu, mēs izbaudījām tropisko lietu, bijām slapji līdz diegam un tas bija fantastiski! Vieta, kur mēs dzīvojām, atradās uz kalna, lejā tecēja kalnu upe. Nonākot pie tās, liekas, ka esi nokļuvis kādā no Indiana Jones filmā – neaprakstāms skaistums. Gaiss ir tik mitrs, ka visas trepītes un skaistās betonu margas, kuras ved pie upes, ir aizaugušas ar sūnām. Šajā mirklī tev nevajag neko, esi tikai tu un daba.
Tikai tad, kad mēs nonācām līdz pašas salas sirdij, mēs sapratām, par ko teica Džo. Ziniet, tā ir simtprocentīga taisnība, ceļojot līdz šim brīdim tev it kā viss patīk, bet tā, lai pateiktu, “Es mīlu šo salu!”, tu nevari. Tikai nonākot dziļajos džungļos un baudot vienotību ar dabu, es varu ar tīru sirdi apgalvot, ka Bali ir maģiska sala un – lai to iemīlētu, mums nācās veikt garu ceļu.
Autors: Natalja Stugle