Pozitīvi ieslēgties sevī

Arvien vairāk pamanu sabiedrībā cilvēkus, kas burtiski ir “pozitīvi ieslēgušies sevī”- dara savus ikdienas darbus, dzīvo vieni, pašpietiekami , priecīgi un ļoti maz laiž klāt sev apkārtējos, neļaujas citu emocijām un arvien vēsāk līdzpārdzīvo notiekošo ar draugiem, tuviniekiem, par darbu un paziņām nemaz nerunājot.

Tā sajūta ir tāda, kā klausoties “Cigarettes After Sex”- viņi uzstājās šī gada Positivus festivālā tieši ar šādām sajūtām un acu skatienu. It kā esam priecīgi, ka jūs esat šeit, bet mēs zinām patiesību – jūs aiziesiet, jūs klausīsieties citus, tas ir tikai mirklis un nav vērts pārlieku sapriecāties.

Kas rada šo sajūtu? Katrs var izvēlēties, cik daudz vēlas cepties par apkārt notiekošo, par to, kas dzīvē iet vēlamā vai nevēlamā virzienā. Drīkst arī sabrukt, piecelties un atkal sabrukt, bet vienā brīdī šis riņķa dancis ir līdz kaklam apnicis. Ir jāatbrīvojas no cilvēkiem, kas gluži vienkārši bojā gaisu un piedzīvo Tavu ēteru ar nevēlamām emocijām, izteikumiem, darbībām. Un nē, šis nav par to, ka jābūt draugiem blakus vienmēr un visur.  Nē! Šis nav par to, ka kolēģis, darba devējs Tev kaut ko ir devis. Nē! Neviens neko nevar iedot, tā ir enerģijas apmaiņa- dod viņš un dod arī tu. STOP! Ir draugi, draudzenes, kas mūžīgi cepas, mūžīgi sadomājas un veido problēmas ap sevi, bet FAK! Kad jūs pēdējo reizi runājāt kaut ko jēgpilnu, kas liek augt jūsu personībām? Tad nu bija tā. Manas ģimenes draugu vidū ir kāda sieviete, kuru esmu novērojusi pēdējos piecus gadus.

Autore: Kristīne Komarovska

Attēli: Tyson Grumm

Viņa bija superkomunikabla, priecīga, tad sašķobījās veselība. Viņa ar savu klātbūtni vienmēr šķiet “kaut ko vairāk sapratusi”, izvairās no ciešas komunikācijas, pārlieku daudz kopīgiem pasākumiem, viņa dara savas lietas un runā tikai tik, cik uzskata par vajadzīgu. Šoziem apsēdos viņai blakus un jautāju, vai viss kārtībā ar veselību, ģimenē, vai viss labi un viņa pasmaidīja un teica: “Zini, viss ir ļoti labi. Lai vai kas notiktu, esmu pozitīvi ieslēgusies sevī”.

Redz,  tik dulla ir tā pasaule. Tā apkārtējie nepamana, skrien, runā daudz un virsū visu to, ko vajag un nevajag, kad vajag un nevajag. Mēs esam tik kategoriski pret to, kas notiek citu dzīvēs, vienmēr ir ko teikt, vienmēr mākam tiesāt kā lielie vai mazie tiesneši, bet kaut mēs varētu atslābt un pievērsties savas dzīves peripetijām un netiesāt vispār. VISPĀR! Ne sevi, ne citus. Nevainot sevi par neveiksmēm, par to, ka neesam runājuši ar vecākiem mēnešiem, vai ka neesam piezvanījuši draudzenēm, ka neesam ballējuši kopā, vai – ka esam ballējuši pārāk daudz.

Es tikai gribēju teikt, ka viss būtu daudz vienkāršāk, ja mēs dalītos ar tiem, ar kuriem ir jādalās par to, kā jūtamies, netiesātu citus un sevi. Tad nevajadzētu mums visiem dzīvot blakus tiem, kas aizgājuši tālo ceļu līdz “pozitīvi ieslēgušies sevī”. Bet – kamēr mēs kā traktoristi dragājam pāri citiem ar vārdiem, darbiem, rīcībām, tikmēr arī es jūtos drošāk savā sabiedrībā – savā pozitīvajā pasaulē, kurā neviens nepārmet, kad klausos skaļu mūziku mašīnā, eju uz sporta zāli un nodarbībām, kurās gribas raudāt un tad pārņem svētlaimīga sajūta, kad vakarā izdzeru prosecco pudeli (vai divas), uzpīpēju un nākamajā rītā apēdu burgeri. Ejiet visi ratā ar savu tiesvedību. Es esmu laimīga un laimi esmu atradusi sevī.

Leave a comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.