Pirmais solis, lai atgūtu veselīgu svaru, ir mīlēt savu ķermeni tādu, kāds tas ir.

BODYPOSITIVE IR DZĪVESVEIDS

 

Nereti body positive domāšanu sauc par resnuma slavināšanu, neveselīga dzīvesveida popularizēšanu un tā tālāk. Šoreiz mazliet vairāk par body positive ticību kā tādu

Vispirms es gribētu uzsvērt, ka body positive nav liekā svara popularizēšana. Tā ir veselīgu domāšanu veicinoša kustība, kas vispirms ir vērsta tieši uz domāšanu. Esam dzirdējuši teicienus, kā domāsi, tā dzīvosi. Tieši šeit un ne citur slēpjas body positive atslēga. Body positive ir stāsts par savas galvas un domāšanas sakārtošanu. Nekas vairāk. Ņemsim mani par piemēru. Es biju emociju ēdājs. Es uzēdu 50 kg virssvaru, pārdzīvojot sava dēla slimošanu. Es ēdu, jo, iespējams, pati nebiju tik gudra, lai saprastu, ka man nepieciešama palīdzība. Iespējams, pirms 10 gadiem neviens par mentālo saprāta skaidrību tik daudz nerunāja. Man sāpēja – katra narkoze, katra šuve, kas viņam bija jāizcieš, bet es nedrīkstēju raudāt. Man bija jābūt stiprai. Bērnam nav nepieciešama māte, kas sabrūk. Bērnam vajag stipru māti. Manas iekšējās sajūtas sapratīs tikai mammas, kuras ir gājušas cauri līdzīgiem pārdzīvojumiem. Mans glābējs bija tortes. Es ēdu tortes. Visu cielaviņu vienai pašai apēst nebija nekāda problēma. Es ēdu, jo man bija jāapēd sava sāpe. Savu virssvaru es uzņēmu strauji, sākās otrā fāze – sev nepatikšanas fāze (kuru sevī potēju, jo sāku sevi salīdzināt ar citiem. Man šķita, ka man visur veiksies labāk, ja izskatīšos tik pat slaida kā Lelde. Es pat izdomāju, ka mani nekur neaicina, jo esmu resna). Mocīšanās ar diētām, aizliegšanas fāze, ēstatkarība un svars auga, lai ko es darītu. Un tad vienā dienā, par laimi, es, kaut kā rokoties interneta dzīlēs, uzgāju pāris rakstus, izlasīju, un tad man tie lika aizdomāties un kardināli mainīt savas dzīves domāšanas virzienu.

Es ilgi meklēju un atradu to rakstu, kas man bija pirmais solis uz savas domāšanas mainīšanu, tāpēc izlēmu, ka šis arī jāuzraksta šeit. Raksta autore bija kāda Portugāles žurnāliste Sophia Dembling.

2011. gadā Portugālē notika kāds pētījums. Tika pētītas divas sieviešu grupas ar virssvaru. Viena sieviešu grupa pakļāva sevi drastiskām diētām un sporta zālei. Otrai sieviešu grupai tika piemērots darbs ar domāšanas mainīšanu un sevis mīlēšanu.

Zinātnieki veica dažādus psiholoģiskos un fiziskos mērījumus abu grupu sievietēm gan projektam sākoties, gan beidzoties. Un atklājumi bija pārsteidzoši! Viņi atklāja, ka sievietēm, kuras bija saņēmušas mentālo atbalstu (tādu kā iejaukšanos viņu domāšanas virzienā) bija zaudējušas vairāk svaru nekā tās, kuras šķietami dara visu, ko vajag, bet ļoti negatīvi par sevi domā.

Līdzīgi kā eksperiments ar ābolu! Vai esat redzējušas to? Divas vienādas firmas un vienādas šķirnes lielveikalā pirkti āboli. Vienam ik dienu tika teikts: „Cik tu skaists!”, „Cik tu labs!” un tā tālāk, bet uz otru tika bļauts, kliegts un runātas negatīvas lietas. Rezultātā negatīvais ābols sāka pūt, pat pārklāties ar pelējumu, kamēr ābolam, kam teiktas labas lietas, bija novērojamas vien apkaltušas mizas pazīmes.

Kā noritēja šis eksperiments?

Ķermeņa tēls tika mērīts vairākos veidos: pašuztvere, tas, ko tu domā, kā izskaties, salīdzinot ar ideālu, sevis salīdzināšana.

Disfunkcionāli ieguldījumi jeb apzināta sevis kurināšana, proti, pārlieku lielais uztraukums par savu izskatu (mani stilbi ir milzīgi, esmu resna, man ir milzīga pakaļa). Šādas sapuvušas domas par sevi ir kā tāds iesakņojies paradums, ko mēs esam, kā teikt, sevī iniciējušas. Paradums, ko no dienas uz dienu sev sakām. Tā sevis nemitīgā salīdzināšana ar apkārtējiem ir tas, kas grauž un liek sevi nemīlēt, stereotipi un apzināti kultivētais kauns par sevi. Te es uzsveru – kultivētais.

Ikviens virssvars nav radies tāpat vien. Vienam tā bija sāpes apēšana (kā man), citiem kāds uzmanības trūkums. Kādā vebinārā noklausījos, ka bērnībā uzņemtais svars nereti saistīts arī ar vēlmi kļūt redzamākam, izpelnīties vecāku uzmanību vai skolas biedru cieņu. Kāpēc cilvēkam ir virssvars ir noteikti individuāla padarīšana un katram arī individuāli ar to jātiek galā. Skaidrs ir viens – ja domāsi, ka esi resna, slaidāka nekļūsi. Ja mainīsi domāšanu, svars atkāpsies. Par sevi jādomā ir pozitīvi un punkts.

Man mainījās svars un ķermeņa apjoms,  kad pārstāju par sevi domāt slikti, kad pārstāju sevi necienīt, kad aizliedzu sev to, ko gribējās. Ticu, ka dzīvē ir dažādi laiki, un katrs posms tajā ir sava svara un izskata zīmē. Turpinājumā dažas lietas, kas tika pielietotas pētījuma grupai, kas zaudēja savas aprises. Varbūt kāds vingrinājums palīdzēs arī tev sevi pieņemt tādu, kāda esi – ar strijām, celulītu un apjomīgo vidukli.

Kā notika pētījums?

Pirmais, ko pētnieki aicināja, ir sevi apskatīt un pakāpeniski izpētīt savu ķermeni un tā daļas, spoguļa priekšā, savas mājas privātumā.

Tad sev pajautāt – kāpēc man ir šis virssvars? No kā mani mans virssvars pasargā? Kāpēc man ir izdevīgs šāds izskats?

Pētnieki aicināja atrast sakni – kāpēc Tu esi kļuvusi apaļa? Atrodot sakni, rodas skaidra izpratne, kāpēc Tu esi pieņēmusies svarā.

Skaties uz sevi un nosaki sev skaidru, reālistiskāku mērķi un cerības sev un savam svaram/ķermenim, konfrontējot to ar reālajiem ierobežojumiem tā bioloģiskajā spējā sasniegt savus mērķus (piemēram, neprasi savam ķermenim būt garākai vai kaulu uzbūvē smalkākai. Skaties reālistiski uz saviem gēniem! Skaties, kādi ir tavi vecāki!).

Otrais – ļaujies dejai!

Deju un relaksācijas nodarbību nodrošināšana palīdzēja dalībniekiem izprast ķermeņa attēla jēdzienu (t. i., subjektīvu uzbūvi, neatkarīgi no fiziskā izskata) un atpazīt savas ķermeņa tēla attīstības sociālās un personiskās saknes.

Trešais – pieraksti!

Dalībnieki tika aicināti rakstīt pašuzraudzības dienasgrāmatu, lai ierakstītu kritiskus ķermeņa attēla pārdzīvojumus, kuros viņi jūtas pašapzinīgi, savus uzskatus situācijā (piemēram, domas, pašapliecinājumus, negatīvu ķermeņa valodu), kā arī ar to saistītās emocionālās un uzvedības sekas. Tas ļāva dalībniekiem palīdzēt tikt galā ar stereotipiem un aizspriedumiem, veicinot atteikšanos no idejas, ka viņiem jāizskatās citādi, lai būtu laimīgāki.

Ceturtais – maini attieksmi pret sevi, savu domu pārprogrammēšana.

Kognitīvā pārstrukturēšanās ir nepieciešama, lai palīdzētu dalībniekiem apstrīdēt viņu nepareizos pieņēmumus par izskatu un tā pieredzi attiecībā uz viņu dzīvi un pašvērtību, veicinot pierādījumu novērtēšanu par un pret viņu uzskatiem un alternatīvu domu veidošanu. Es nesaku neko no tā, kas ir viegli. Bet ir vērts padomāt un eksperimentēt ar to, ja jūs cenšaties saglabāt veselīgu svaru.

Žans Fins (Jean Fain) ir uzrakstījis grāmatu „Pašlīdzcietības diēta: during Step-By Program to Losing Weightwith Loving Kindness”.

Varbūt ir vērts palasīt?

Autors: Indra Salceviča, ilustrācijas : Tara Obrien

0 replies on “Pirmais solis, lai atgūtu veselīgu svaru, ir mīlēt savu ķermeni tādu, kāds tas ir.”