Parunāsim emodžiski?

”🙍🏼‍♀️📘🗣, ka >900 m 😂😍😊📲🙅🏼‍♀️✍🏻”. Hmm. Ko es tikko pateicu? 🤷🏼‍♀️

Facebook ziņo, ka vairāk kā 900 miljonu emodži tiek aizsūtīti Messenger ziņās ikdienas – bez pavadošā teksta. Tāds iespaidīgs apjoms nudien liecina par to, kā ir attīstījusies mūsdienu komunikācija. Iepriekš smaidiņš tika pievienots nosūtītam tekstam vien tādēļ, lai parādītu emocijas. Nu jau mēs varam sazināties ar viena emodži – koša grafiskā simboliņa –palīdzību vien. Kā emodži ir palīdzējuši attīstīt mūsu saziņu? Kur meklējami šīs emodži valodas aizsākumi?

Emodži nenoliedzami ir daļa no mūsdienu valodas. Kā valodniecības, tā sabiedrības griezumā vēl spilgtāk to iezīmēja Oksfordas vārdnīcas lēmums par 2015. gada vārdu izvirzīt nevis zilbju virkni, bet gan vienkārši līdz asarām smejošo smaidiņu. Tāpat kā toreiz, kad debatējām, vai kleita zila vai dzeltena, un vai pica ar ananāsiem ir garšīgi vai noziegums, arī Oksfordas vārdnīcas paziņojums sabiedrības viedokli saskaldīja divās daļās. Tajos, kas vaimanāja par rakstiskās valodas drošu nāvi un tajos, kas emodži valodā saskatīja digitālā laikmeta un valodas mijiedarbības burvību.

Savā blogā Vārds Vietā  apspriežu valodu un tās ietekmi uz mūsdienu sabiedrību, jo, manuprāt, valoda ir neatņemama mūsu esības sastāvdaļa – tā konceptuāli formē mūsu uzskatus tāpat kā mūsu uzskati ietekmē vārdus, ko lietojam.

DIENA, KAD PIEDZIMA SMAIDIŅŠ

Manas un vecākas paaudzes mūsdienu interneta lietotāji ir bijuši centrā visai notikumu attīstībai un zina, ka emodži nebūt nav jaunums, bet gan spilgtāka, košāka, daudzveidīgāka emotikona versija. Emotikons, kā Tezaurs skaidro,  ir drukas zīmīte emociju vai attieksmes paušanai.

1982. gada 19. septembrī datorzinātnes profesors Dr. Skots Fālmens, skatoties uz savas klaviatūras, meklēja kādu radošu veidu, kā no esošajiem simboliem uzbūvēt horizontālu grafisku zīmējumu, kurš taptu saprotams, uzlūkojot to sānis. Gluži aiz gara laika un humora, viņš uzdrukāja šādu ziņu:

19-Sep-82 11:44 Scott E Fahlman  : )

From: Scott E Fahlman

Piedāvāju sekojošo drukas zīmju sakārtojumu 
šādā secībā 
izmantot kā joka marķējumu:

: )

Lasiet to sānis. Visticamāk, vēl ekonomiskāk 
būtu marķēt sakāmo,
kas NAV joki. Šim mērķim izmantojiet:

: (

(tulkots

Tajā dienā un tajā stundā piedzima pasaules pirmais emotikons, ar kuru norādīt ziņas toni. Re, bildē pats emotikonu tēvs smaidīgs (un droši vien lepns) kā pats smaidiņš:)

Reti kurš izgudrojums ir kļuvis tik ikdienā plaši un universāli pielietojams kā drukas zīmju virknējums. Kā jau labākās inovācijas, arī šī apvieno sevī absolūtu vienkāršību un tīru ģenialitāti, un tieši tāpēc šis notikums aizsāka jaunu vilni tālākās interneta rakstības attīstībā. Tas arīdzan atvēra logu uz radošumu: skatīt grafiskās zīmes kā izteiksmes līdzekli. Kols, iekava, rūtiņa, zvaigznīte un citi nu jau kļuva par apzīmējumu dažādām cilvēka sejas izteiksmēm :@, dzīvniekiem <(^), emocijām <3, un pat darbībām \(‘-’)/.

Domāju, visi lasītāji atceras :* pirms tas kļuva par 😘. Vēlāk tie ieņēma arvien jaunas un jaunas formas, piemēram, lietotnē Skype, un platformā Draugiem.lv, un nu jau mēs draugiem arī varējām nosūtīt (sun) vai (hug), vai parādīt (finger), ja pelnījis. Smaidiņi mums aiztaupīja krietni daudz rakstu zīmju. Ja reklāmas mums saka, ka Rafaello izsaka vairāk nekā simtiem vārdu, tad pilnīgi noteikti gan es, gan Fālmena kungs varam pacelt savas rokas \(‘-’)/, zvērot, ka tie drīzāk ir emodži, nevis Rafaello.

KĀPĒC EMODŽI IENĀCA SAZIŅĀ?

Redzi, emodži ir padarījuši valodu krietni ekonomiskāku un reizē arī efektīvu. Tas šķiet kā reiz laikā šajā gadsimtā, kad ik minūte ir no svara un ikdienas ritms kļūst arvien straujāks. Tagad tā vietā, lai mēs tērētu savu dārgo laiku, rakstot mīlas vēstules, varam sūtīt sirsniņas un zaķīšus, un dusmīgus vārdu plejādi capslockā aizvietot ar indīgākajiem emodži. Un kā zināms, ar vienkāršu smaidiņu, kur kontekstuāli iederas, iespējams pat panākt sensacionāli sarkastisku efektu. Vai arī, protams, var, tā teikt, “uzmest mīksto” ar rupji bezemocionālu “ok”, jo nu jau mūsu saziņa tīmeklī ir tik cieši saaugusi ar emodži lietojumu, ka reizēm teksts bez smaidiņa norādes var izklausīties izcili vēsi un nejauki. Bet tieši pateicoties pirmajam smaidiņam, interneta valoda kļuva krietni smaidīgāka, krāšņāka un ne tikai.

Daudz kas ikdienas saziņā izklausītos sarkastiski vai pasīvi agresīvi, ja dialogā neizmantotu emodži.

Smaidiņu ieviešana interneta rakstībā bija ļoti loģisks šīs valodas attīstības solis. Interneta saziņā atšķirībā no komunikācijas aci pret aci trūkst emociju, kas ļautu norādīt saziņas toni – respektīvi, vai teksts ir domāts labvēlīgi, dusmīgi, bēdīgi vai kā citādi. Tonis ir ļoti būtisks faktors, un to mēs visi gluži vai instinktīvi jūtam jau no bērna kājas, jo tieši mammas intonācija lika mums saprast, vai ziepju nogaršošana ir bijis labs lēmums vai tomēr kaut kas, ko turpmāk labāk nepiekopt. Kaķu un suņu saimnieki arī zina, ka intonācija ir svarīga arī mājas mīluļu audzināšanā – patiesībā, tā visvairāk, nevis paši vārdi, nodod šīm būtnēm informāciju. Valodā, kura tiek tikai drukāta, šīs būtiskās sastāvdaļas – intonācijas – trūkst, un kas vēl kompaktāks kā koša drukas zīme varētu šo trūkumu aizpildīt.

Arī Hārvardas kognitīvās psiholoģijas pētnieks Stīvens Pinkers piekrīt, ka emodži lietojums būtiski papildina rakstisko saziņu ar verbālās saziņas elementiem. Kā tiek citēts rakstā , viņš emodži funkcijas pielīdzina interpunkcijas mērķim, jo līdzīgi kā jautājuma un izsaukuma zīmes, tikai emodži gadījumā krietni krāšņāk, emodži palīdz precīzāk nodot komunikatīvo vēstījumu, kas nebūtu tik viegli nolasāms tikai no vārdiem. Emodži valoda ne tikai aizpilda intonācijas trūkumu, bet spēj nodot arī līdzīgu vēstījumu tāpat kā aci-pret-aci saziņā to dara žesti un sejas izteiksmes.

EMODŽI VALODA

Emodži ir kā vizuāls aizstājējs tam, ko mēs spējam nodot ar emocijām un ķermeņa valodu. Ar to palīdzību interneta rakstu valoda kļuva ekonomiska un krietni emocionālāka. Tāpat arī šī emotikonu, smaidiņu un visbeidzot emodži lietojums parādīja sabiedrībai būtisku ceļu atpakaļ pie saziņas pirmsākumiem: satura uztveršanu ar simbolu palīdzību.

Tas, ka mēs gribam un protam sazināties ar simboliem nav nekas jauns. Dažas no pirmajām rakstiskās saziņas formām bija tieši ar zīmētu simbolu palīdzību uz akmeņiem un alu sienām. Kādam valodas attīstības posmam mēs varam pielīdzināt emodži valodu? No valodniecības vēstures izpētes pastāv dažādi viedokļi, kam emodži valoda līdzinās.

Lingvistikas profesore Sūzana Heringa norāda, ka emodži līdzinās pidžinu valodas piktogrāfiskai versijai

Pidžinu valoda ir termins vienkāršotai, primitīvai valodai, kas dabiski radusies no ekonomisku vai politisku cēloņu iespaidotas vajadzības sazināties starp divām svešām tautām. Piemēram, 18. gadsimtā savā starpā tā pidžināja afrikāņu vergi un vergturi, vai vietējie malaizieši un angļi britu kolonizētajā Singapūrā. Pidžinu valoda ir tik vienkāršota, ka tajā trūkst daudzas gramatiskās kategorijas, piemēram, gramatiskie laiki (pagātne, nākotne) vai daudzskaitļa formas (tāda vārda kā “ļoti” vietā tiek izmantots viena vārda atkārtojums, piemēram, “ātrs ātrs” = “ļoti ātrs”), un tas viss, lai maksimāli atvieglotu saziņu. Galvenā saistība ar emodži un pidžinu valodu ir tas, ka pidžinu valoda funkcionē, virknējot darbības vārdus un lietvārdus. Arī emodži valodā nav tādu grafisku attēlojumu, kas spētu norādīt teikuma gramatiku.

Gramatika ir ļoti svarīga valodas sastāvdaļa, kas palīdz saziņai, jo tā norāda uz loģisku saistību starp vārdos izteiktiem konceptiem. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ emodži valoda nav pilnīga un pastāvīgi funkcionēt spējīga valoda, un drīzāk līdzinās pidžināšanai. Domāju, ka to ir izjutis ikviens lietotājs, ja kādreiz ir mēģinājis sazināties ar draugiem tikai emodži-ski. Mana mamma, piemēram, atklājusi emodži klaviatūras šarmu, man sūtīja vairākas visai kriptiskas ziņas ar kaķīšiem un sirsniņām cerībās, ka spēšu atkodēt viņas vēstījumu par to, ko mājas minči esot sadarījuši. Protams, ka es neko daudz nesapratu.

Taču emodži attīstība un ienākšana ikdienas saziņā ir kultivējusi arī radošu ekspresiju kulturālajā jomā. Nu mums ir pieejama emodži Bībele . Arī Melvilla literatūras klasika “Mobijs Diks” jau ir tikusi pārtulkota emodži valodā . Un lai gan tas tiešām ir vērā ņemams pavērsiens emodži valodas attīstībā, tik un tā rezultāts ir diezgan mistiska simboliņu virkne – stāsts, kuru nav iespējams atkodēt bez oriģinālā “Mobija Dika” blakus.

Lasīšanu tikai emodži valodā padara apgrūtinošu fakts, ka lielākā daļa emodži kalpo kā satura norādes un apzīmē sejas izteiksmes, darbības, objektus, priekšmetus, un nav tādu emodži, kas kalpotu, lai saistītu šos konceptus un norādītu kopsakarības (piemēram, sakārtojuma un pakārtojuma saikļi, apstākļa vārdi utml.). Taču tas nenozīmē, ka emodži valoda ir gluži primitīva. Tā patiesībā ir diezgan kompleksa valoda.

Daudzi pielīdzina emodži Ēģiptiešu hieroglifiem un tāpēc domā, ka nu modernā rakstu valoda ir kritusies līdz aizvēstures līmenim . Patiesībā arī Ēģiptiešu laikos hieroglifi tika izmantoti blakus hieratiskai rakstībai. Kamēr daiļos un detalizētos hieroglifus – kas ir logogrāfiska rakstības forma – izmantoja dokumentos un stāstījumos, hieratiskos simbolus – kas vairāk līdzinās alfabētam – varēja uzrakstīt ātrāk un tos ikdienā lietoja biežāk. Lai gan katrs emodži, arī uz emodži klaviatūras, tiek aprakstīts ar vārdiem, tā tomēr nav logogrāfiska valoda, tas ir, to lietojums pierāda, ka tie neapzīmē kādu konkrētu vārdu un konceptu, bet gan ideju. Emodži valoda izceļas ar to, ka tā ir simbolu valoda. Tās ir pārspīlētas konceptu vizualizācijas, kas ļauj īsi nodot vēstījumu. Piemēram, cūkas šņukurs neizsaka tikai pašu dzīvnieciņu, bet arī var tikt saziņā lietots kā uzbrauciens vai kā apzīmējums stāvoklim, kad esi tā kārtīgi, ruksīgi pārēdies. Bet kā diez šņukura emodži uztver Ķīnā, kur cūka ir simbols laimei un pārticībai?

Lūk, tāpēc emodži ir tik kompleksa valoda, jo to interpretācija dziļi sakņojas kultūras kodeksā. Piemēram, salikto rociņu emodži 🙏🏼 ļoti daudzi man apkārt izmanto pateicības paušanai, un tāpat to uztver Indieši – kā “namaste” apzīmējumu. Taču tāpat arī šīs rociņas parādās pie skumjiem ierakstiem, jo citur pasaulē tas asociējas ar lūgšanām. Un vēl ir tādi, kas to vispār interpretē kā “high five” – jo no sāna perspektīvas izskatās, ka tās ir divas atsevišķas rociņas, kas viena otrai “dod pieci”. Tieši tādēļ emodži valoda tiek maldīgi uzskatīta par globālu valodu. Ne visi simboli ir tik universāli pašsaprotami, kā mums liekas.

Šodien ar emodži valodas attīstību, kas sevī apvieno emocionālo vēstījumu ar simbolisku ikonogrāfiju, mēs varam novērot, kā senas cilvēku savstarpējās saziņas formas atgriežas mūsu ikdienā un papildina mūsu digitālo komunikāciju, paceļot to jaunā līmenī.

Tādēļ es uzskatu, ka emodži ir loģisks solis digitālās valodas attīstībā. Šobrīd mēs pieredzam jaunu komunikatīvās valodas fāzi, spējot sazināties ar emodži, uzlīmītēm, gifiem un memēm – tā kā pat senie Ēģiptieši to ne tuvu neprata. Turklāt šajā robotu un mākslīgās inteliģences laikmetā tas ir arī solis pretī mūsu dabiskajai vēlmei paust emocijas, un tāpēc mēs to, varbūt drusku bērnišķīgi, bet gribam paveikt caur emodži. Šo attīstību mēs varam vai nu pieņemt vai gudri izmantot, kā arī pētīt, lai saprastu vairāk par to, kur sabiedrība atrodas pašreiz. Un lai arī emodži valodā ienāk arvien jauni emodži jaunās krāsās un formās, teksts, rakstīts burtos un sakārtots gramatikā, nekur nepazudīs. Tāpat kā neviens smaidiņš vai simtreiz atkārtota sirsniņu virkne nespēs aizstāt īstu smaidu un īstas emocijas, ko varam viens otram nodot dzīvē.

Ko Tu domā par emodži? Labprāt dzirdēšu Tavu viedokli!

Ar 👋🏼, Kate no Vārds Vietā

0 replies on “Parunāsim emodžiski?”