Elina Stelcere
Julija Volkinšteine
Ar Jūliju Volkinšteini, stilisti, kostīmu mākslinieci un žurnāla VETO galvenā redaktori, sarunājās Elīna Stelcere.
Vienu dienu devos pie Indras ar ideju veidot interviju ciklu ar dāmām, kas mani iedvesmo, kuras ir tādas, kādas viņas ir. Jā, iespējams darbaholiķes vai pārāk lielas dzīvas baudītājas, bet mani kādā mirklī ir iedvesmojušas darīt, būt un “mīties tālāk”. Jūliju es pazīstu jau kādu laiciņu, tādēļ varu teikt, ka mani viņā iedvesmo vairāk viņas dzīves uztvere, kas nav vieglprātīga kā divu bērnu māmiņai, bet ikdienas darbu jūklī viņa spēj lietas darīt ar vieglumu un smaidu. Tāpat mani ļoti iedvesmo viņas vizuālais tēls, kā arī viņas pacietība, kas laikam tiek iemantota ar bērnu parādīšanos ģimenē. Šīs visas trīs lietas arī var pamanīt viņas darbos, stila lapās un kino projektos. Lai tikai ieskicētu dažus projektus, kur viņa ir strādājusi kā stilists: LiveRiga apbalvotās Rīgas pašreklāmas, Zelta Zivtiņa Zī un Zē, X Faktors vēl tik daudz visa kā. Kā Jūlija pati saka, stipru sievieti veido pārliecība par sevi un saviem darbiem, un man šķiet, ka viņā pašā šī īpašība arī dzīvo!
Stilists vai kostīmu mākslinieks, kā tu līdz tam tiki?
Jau kopš 12 gadu vecuma man ir bijusi citādāka gaume – zilie un rozā mati, vēlme uztūnēt veikalā pirktās drēbes, lai būtu, kā teikt, ar odziņu. Mammai bērnībā nepatika, ka es staigāju apkārt kā plukata, bet, gadiem ejot, interese par modi un stilu tikai attīstījās un pirms 10 gadiem sāku strādāt kā stiliste žurnālā VETO, kur jau no pirmās dienas esmu izpildījusi savas trakākās idejas un fantāzijas. Šobrīd darbojos dažādos projektos – žurnālā IR Brīvdienas, reklāmas projektos un šovasar – pirmā filma.
No fotosesijām uz kino? Kāpēc?
Tur es nokļuvu pavisam nejauši. Mans pirmais projekts bija kā stilista asistents vācu projektam, kas tika filmēts Rīgā. Tās bija kārtīgas ugunskristības, pirmajā vakarā es pat raudāju. Ja kādam liekas, kas tad tas ir – apģērbt cilvēkus, tā tas nav. Būt stilistam ir daudz vairāk kā smukas dizaineru drēbītes. Tas ir smags un izaicinošs darbs. Un, tā kā es strādāju un stiloju VETO pēc šī projekta, laikam sevi biju pierādījusi un mani uzaicināja strādāt patstāvīgi kā kostīmu māksliniekam dažādos kino projektos – reklāmās, šovos u. c.
Kā tu pati saki – tas nav viegli, bet kāpēc tu to dari – projektu pēc projekta?
Filmēšanas laukumā ir sava maģija. Tu esi daļa no lielas komandas, katram ir savs uzdevums. It sevišķi patīk tie projekti, kas liek izkāpt no komforta zonas un radīt. Filmēšanas laukumā dažreiz ir grūti un skarbi, bet, kad strādā kopā ar lieliskiem cilvēkiem un profesionāļiem, tas pēc mirkļa aizmirstas, jo dienas beigās mēs visi – filmēšanas komanda – ejam uz vienu mērķi – lielisku materiālu. Piemēram, pagājušajā gadā man bija projekts, kurā bija tikai nedēļa laika sagatavoties un apģērbt 27 cilvēkus, sākot no 17. gs., 19. gs., 40-tie, 50-tie, 60-tie līdz pat mūsdienām. Tad, kad esi izdarījis šķietami neiespējamo, tad pašam ir milzīgs gandarījums par to, ka esi to izdarījis. Ofisā strādāt negribētu.
Tev nav svarīgi tas, ka neviens neuzzina, ka tu esi bijusi kostīmu māksliniece tai konkrētajai reklāmai?
Nē, tas man nav svarīgi. Es nekad neesmu gribējusi būt populāra kā cilvēks, tāpēc tas, ka sabiedrība nezina mani, nešķiet pārāk svarīgi. Vēlos, lai mani vērtē pēc maniem darbiem, nevis izskata vai popularitātes.
Par VETO.
ERASMUS programmā dzīvoju Islandē, piestrādāju bārā un kādu nakti man zvana mans labs draugs no Rīgas, kurš kopā ar draugiem ir izdomājis taisīt žurnālu, un, tā kā viņš zināja, ka esmu Islandē, vaicāja, vai es varu kādu nointervēt. Man radās ideja nointervēt GUS GUS solistu. Sākumā VETO es taisīju rakstus, intervēju dažādus mūziķus. Tad, kad es atgriezos Latvijā, tā kā iepriekšējais stilists bija aizgājis, viss VETO kolektīvs nolēma, ka man jātaisa žurnāla stila lapas – atbalstīja un iedrošināja, tā arī to sāku darīt.
Un tas ir arī sākums tavai stilista karjerai?
Vispār Islande ir tāds lūzuma punkts, jo, dzīvojot tur, man kaimiņos dzīvoja dizaineris, kurš man teica, ka man būtu jānodarbojas ar modi. Es mācījos komunikāciju un šķita, ka ar to arī nodarbošos, bet viņš man saka – tu paskaties uz sevi – mode tevi sauc! No sākuma likās “protams”, bet, laikam ejot, tur arī esmu.
Ieskicē VETO!
VETO savā ziņā vienmēr ir bijis huligāns. VETO var atļauties to, ko citi nevar atļauties. Gadu laikā ir realizētas dažādas trakas idejas. Mēs visa komanda esam žurnālu nūģi – mēs lasām žurnālus, 90% bilžu ir bildēta uz filmas.
Vai tu esi mainījusies kā māte?
Jā, esmu iemācījusies pacietību. Un egoisms ir samazinājies.
Man ir ļoti svarīga ģimene. Vecāku lauku mājas ir mans rehab. Aizbraucot pie viņiem, es spēju atgūt spēku un mieru.
Kad biji maza, kā tu izdomāji nokrāsot tos matus vai to, ka ar vienkāršām biksēm no veikala tev nepietiek?
Šķiet, ka tā bija mūzika un videoklipi. Ārzemju glancētie žurnāli īsti nebija pieejami, tāpēc tās iedvesmas bija jāmeklē tur, kur bija iespējams. Manā gadījumā tas bija mūzikas kanāls VIVA2, kur bija vadītāja Šarlote Roša, kurai bija dīvainas drēbes un tetovējumi. Man tik ļoti viņa patika.
Gadiem ejot, kur tu rodi sev iedvesmu?
Žurnāli noteikti, mans mīļākais žurnāls ir GENTLEWOMAN. Personības – Vivjena Vestvuda. No jaunajiem influenceriem tās varētu būt: Petra Kolinsa (@petrafcollins) un Tavi Gevinson (@tavitulle).
