Kā mēs braucām intervēt slavenas blogeres uz Londonu

Processed with VSCO with a6 preset
Ievads

Sāksim jau ar to, ka šis nu jau ir otrais mēģinājums sakomunicēt ar britu pozitīvo ķermenisko domāšanu veicinošajām meitenēm. Un jau otro reizi pasākums izgāzās. Pirmo reizi Indra bija devusies kopā ar video operatoru, cerot pat uz video interviju. Tika rakstītas vēstules gan uz e-pastiem, gan Facebook, gan Instagram.

Šoreiz pat šķita cerīgāk, jo vēstules dāmas bija izlasījušas un viena pat atbildējusi. Tuvojoties noliktajam datumam un klusumam uz neskaitāmajiem e-pastiem, Indra uzrakstīja no sava privātā profila kādai no blogerēm, saņēma komentāru sava lapā ar lūgumu pārsūtīt vēstuli, bet, nu tā arī nesaņemot atbildes, neko darīt, braucām uz londončiku noķert Ziemassvētku sajūtu.

Dažas vietas un lietas

Ziemassvētku sajūtu noķert devās Indra ar Elīnu. Indrai tā bija kāda desmitā reize, un viņa nekad nav slēpusi savu sajūsmu par Londonu!

Indra: “Londona man ir iedvesmas pilsēta. Tajā ir kas tik ļoti savs, iespējams, sajūtu šeit tādu brīvību un tādu beznosodījuma sabiedrību. Te visi ir paši par sevi, neviens uz Tevi neskatās ar nosodošu skatienu. Nevienam nekas neinteresē, un Tu vari būt brīvs savās izpausmēs. Tā kā Elīna Londonu apmeklēja pirmo reizi, šoreiz apmeklējām tūristiem raksturīgākās vietas. Šajā rakstā dalīsimies ar savu pieredzi un viedokli par piedzīvoto.”

Elīna : Kādas bija manas ekspektācijas? Grūts jautājums. Nezinu, īsti tādas nebija, laikam vienīgais – sajust to, kas licis lielākajai daļai manu draugu iemīlēties šajā pilsētā. Braucot manā plānā bija apskatīt pāris populārākās vietas pilsētā, aiziet uz mūziklu un drag show. Visu, izņemot pēdējo, mēs arī izdarījām. Kādi bija iespaidi? Ļoti šarmanta pilsēta, metropole. Es biju ļoti pārsteigta, ka Eiropā ir tāda pilsēta, jo šāda pēc iespaidiem šķiet tikai Ņujorka un Tokija, varbūt Seola. Novembrī braucot uz Londonu, tu laicīgi vari sev uzburt Ziemassvētku sajūtu, jo viss ir izgaismots un gatavs svētkiem .

Londona, manuprāt, ir kā tāds mazs skudru pūznītis, kurš nekad neapstājas. Raugoties BREXIT jautājumā, ir arī skaidrs, kāpēc Londona bija pret, jo tā ir multikulturāra, dažāda, kurā ikviens ir daļa no pilsētas un tās procesiem. Eiropā īsti nekad nebiju redzējusi tik daudz dažādu rašu pārus, it sevišķi jaunus, tāpēc, ka vide ir pieņemoša pret visiem – tieviem un resniem, baltiem un melniem, kristiešiem un musulmaņiem. To tur patiešām var just, teikšu, ka pat vairāk nekā citās lielās pilsētās, kurās esmu bijusi – Berlīnē, Sanfrancisko vai Telavivā

Vai es vīlos? Varbūt pie vainas ir tas, ka bijām tikai 4 dienas, bet īsti vilšanās nebija. Pat laiks novembrim bija salīdzinoši labs! Ja nu vienīgi tas, ka ietrāpījām tieši uz BigBen rekonstrukciju, un viss, ko redzējām no Bena, bija stalažas. Bet tas nākamajai reizei. Teikšu, ka tā mārciņa ir ļoti mulsinoša, un, pats galvenais, es sapratu, ka uz Londonu braukt iepirkties nav izdevīgi, jo cenas daudzos veikalos ir vienādas mārciņā un eiro. Negodīgi – zinu, bet tā tas diemžēl ir. Un pati lielākā vilšanās bija mans fail ar G.A.Y. bāru, kuri ir divi, bet tikai vienā uzstājās Laganja Estranja, un mēs sajaucām bārus!

Camden town, street food, go go dejotāji veikalā un panki, kuri grib piedzerties

Viens no krāsainākajiem un interesantākajiem Londonas rajoniem, kur vienviet saplūst Londonas dumpinieciskais gars un sajaucas ar austrumu kultūrām, kur, izkāpjot no metro divpadsmitos dienā, var sajust zāles dūmu smaku. Kur ielu veikaliņos strādā kolorītas būtnes, īsti sev un savai anarhiskajai dzīves uztverei uzticīgie panki, mākslinieki, kas zīmē gleznas uz ielām, dažādu suvenīru tirdzniecība un vietējo mākslinieku tirgi. Ziepes, somas un T-krekli.

Vieta, kur var nopirkt dažādus – gan Indijā, gan Ķīnā radītus sūdiņus. Vieta, kur ir daudzveidīgākais street food piedāvājums – tu vari uzēst indiešu samosas un ķīniešu miso zupas, nerunāsim par amerikāņu burgeriem vai tradicionālajiem fish and chips. Viss rokas stiepiena attālumā!

Jauns mētelis, roku krēms un cepures

Iepirkties, iepirkties un iepirkties! Protams, kurā ceļojumā neizpaliks bez neliela šopinga. Nu tā mēs tikām pie foršām cepurēm, Indra pie kaudzes ar Primarka bērnu maikām par 1,5 EUR, bet Elīna pie vēl viena roku krēma. Par roku krēmu atkarību un dažādiem testiem jau drīzumā kādā no rakstiem.

Elīna un Lush

„Es iešu vannā!” teica Elīna, kurai Latvijā nav vannas. Tādēļ Lush zīmola apmeklējums un krāsu mainošā bumba bija jānopērk.

„Es iegāju vannā!” viņa teica. „Un man tak tie platie gurni, bet tā britu vanna tik šaura, ka vienā pusē vannā man bija pilna ar ūdeni, savukārt otra – nē, bet liet klāt nevarēja, jo tad vanna lītu pāri. Respektīvi – eh, tie mazie britu dzīvoklīši un maziņās viesnīcu vannas!

Patiesībā Lush kosmētika reiz bija nopērkama Latvijā, bet neieguva atsaucību, jo bija salīdzinoši dārga. Šoreiz veikalā novērojām arī to, ka iznākusi ne tikai Lush kopjošā kosmētika, bet arī dekoratīvā, kas bija visai liels pārsteigums. Personīgi man no Lush kosmētikas vienmēr ir patikuši šampūni – pat tabletes formāta šampūns ir perfekts, ja jābrauc tālākos ceļojumos.

Lielais feils ar Big Ben

Ja esi Londonā, ir vietas, kas jāredz. Laikam tikai tādēļ, ka ir jāredz un punkts. Tā ir ar Big Ben.

Pirmajā vakarā mēs devāmies lepni Big Benu lūkoties, un… Tadā – Big Bens remontā, proti, restaurācijā. Viss aizklāts stalažās, no Big Bena ne smakas, toties apskatījām vairākus tiltus kā pienākas, nofotografējām pa bildei un iedzērām slaveno Starbucks kafiju.

Angļu brokastis

Ja esi Londonā, īstas angļu brokastis ir must have.

Ceptas olas, grauzdiņš, portobello sēne, konservētas pupiņas tomātu mērcē, cīsiņi un grilēts tomāts. Kāpēc klasiskās angļu brokastis ir šādas? Patiesībā klasiskie angļi ir baigie izēdāji un par to, kāda ir klasiska britu brokastu ēšanas kultūra, lasi šeit. Šoreiz par pieprasītāko klasiku. Kāpēc? Bagātīgo brokastu tradīcijai ir pavisam reāls, dzīves diktēts pamatojums, proti, agrākos laikos, kad ļaudīm bija smagi un grūti jāstrādā, pirmā maltīte rīta agrumā bija ļoti svarīga, jo vajadzēja paēst pēc iespējas sātīgāk, lai pietiktu spēka visai dienai.

Laika gaitā angļu brokastis ir kļuvušas par kultūrvēsturisku simbolu, kas tiek turēts godā un cieņā un ir pazīstams visā pasaulē. Gandrīz katrā daudz maz prestižā hotelī jebkurā zemeslodes malā ir iespējams pasūtīt to, ko briti ir ēduši pirms simt, divsimt, trīssimt gadiem un ko ēd vēl šobaltdien, turklāt tas tiek pasniegts atbilstoši tradīcijām. Tas nozīmē precīzi noteiktu ēdienu pasniegšanas un baudīšanas kārtību.

Arī mēs pirmajā rītā izbaudījām bagātīgās brokastis, nākošajos rītos gan ļāvāmies citām versijām, Elīna ēda pankūkas, es baudīju Benedikta olas ar lasi.

Tate vilšanās un sajūsma par mūziklu

 

“Iespējams, Latvijas 100gades fonā un aktualizētajiem jautājumiem par okupāciju un varbūt novembra sērīgajā noskaņā, es ļoti kaut kā caur sevi uzņēmu Tate galerijas ekspozīcijas. Man tās šķita ļoti drūmas. Saprotu, ka māksla ir dažāda, bet tā pēcgarša pēc muzeja apmeklējuma nebija no tām patīkamākajām, toties muzeja veikaliņš priecēja ar inovatīviem un interesantiem nieciņiem, kuros bija integrēta māksla.” teica Indra. “Kopumā muzejs ir tā vērts, lai to apskatītu, turklāt tā apmeklējums ir pilnīgi bez maksas.”

1000 kostīmi un fantastisks baudījums

Londona nav apskatīta ja nav redzēts kāds no mūzikliem .Devāmies uz Brodvejā radītu mūziklu “42 iela”.

Indra: Tas bija ko vērts! Fantastiski! Bet… Indra: viss trakākais ko man nācās baudīt ir plašu emociju gammu, jo šo mūziklu baudījām balkonā , gandrīz pie pašiem grieztiem. Balkons bija tik ..nu tik stāvs, ka man man šķita es noteikti varu nokrist. Pirmo cēlienu nosēdēju pieāķējusies pie krēsla , burtiski. Iekrampējusies! Es jau vizualizēju kā krēslam pēkšņi kāda skrūve atnāks vaļā un es nokritīšu. Elīna gan man teica, ka tas ir mans egoisms, jo kā var iedomāties, ka tieši ar mani tā notiks. Bet jā! Es varu ! Un man patiešām bija bail! Šī sajūsma par redzēto un bailes man deva apbrīnojamu emociju un sajūtu spektru. Traki, bet sasodīti , tik forši! Manuprāt, tieši ar mūzikliem man asociējas Londona, jo tieši ar mūzikliem to sāku iepazīt. Tā bija mana mīlestība no pirmā acu skata.  Man patiesi ļoti žēl, ka izrādes laikā neko nedrīkst fotografēt un filmēt, jo man tā gribējās parādīt saviem sekotājiem , tā teikt iemest āķi lūpā. Fantastisks baudījums. Iesaku ik vienam!

Gandrīz nokavējām lidmašīnu negaršīgu kūku dēļ

Šķiet, šī bija pirmā reize, kad ļoti vīlos. Iepakojums, skaistā vide un skaists, bet nebaudāms saturs.

Kafejnīca, kurā jāstāv garā rindā līdz pat 40 minūtēm, bija pamatīga vilšanās. Tiesa – mēs rindā stāvējām vien 10 minūtes, jo sapratām, ka laika ierobežojuma dēļ tomēr kūkas ņemsim līdzi. Iegāju smukajā kafejnīcā, izvēlējos 2 kūkas, kuras tika iepakotas milzīgās kastēs un devāmies autobusa virzienā. Kūkas izlēmām apēst, sēžot uz kāda nama kāpnēm. Atvēru kūku kasti, iekodos un – ak šausmas… Sausa, bez garšas, sviesta krēms – graudains un sintētisks. Kopš iepazinu Rita dzi angļu mafinus, droši varu apgalvot, ka pasniegtais mafins bija radīts no gatavu maisījumu masas, ja arī nē – ļoti talantīgs kūku dekorators, bet ne maisījuma radītājs. Turklāt, man šķita, ka mafiniem vienmēr pievieno kādu pildījumu, bet nu manā mafinā tāda nebija, savukārt nopirktā citrona kūka bija vēl šausmīgāka. Ziemassvētku noskaņās mani vilinošais gardumu izskats vainagojās ar sausu, pat ne citronu garšu atgādinošu kēksu ar puscentimetru pūdercukura glazūras kārtu, knapi izņemams no kartona kārbiņas. Vārdu sakot – liela vilšanās!

0 replies on “Kā mēs braucām intervēt slavenas blogeres uz Londonu”