Sociālo tīklu izplatības rezultātā veiksmīgu vai mazāk veiksmīgu domu paušanas rezultātu var dēvēt par blogošanu. Skaidrs, ka pēc visiem blogošanas standartiem, lai Tevi uztvertu par blogeri, tev būtu nepieciešams pašam savs emuārs. Taču, pateicoties sociālo tīklu attīstībai, īpaši Instagram un Facebook, par blogeru var kļūt ikviens. Savu pārdomu uzlikšana uz sava profila sienas ir un paliek maza blogošana. Daudzi to dēvē par influencēšanos, taču lai kā arī būtu, ASV start-up ir paredzējuši, ka tieši nano blogger jeb viedokļu līderi ar nelielu sekotāju skaitu ir pat ietekmīgāki nekā tādi, kuru sekotāju skaits mērāms vairāk kā 100 tūkstošos. Pavērojot Latvijas blogu un nano blogu vidē notiekošo, tapa šis raksts. Ieviešam skaidrību – kas ir blogs, kas ir blogeris un kādiem blogošanas ētikas pamatprincipiem būtu jāseko.
Tīmekļa žurnāls jeb emuārs (angļu: blog, no web log) ir tīmekļa lietotne, ar ko tiek veidoti, kārtoti un parādīti regulāri ieraksti vienā tīmekļa vietnē. Visbiežāk ieraksti ir salikti apgrieztā hronoloģiskā secībā — jaunākie ieraksti vispirms. Šāda veida tīmekļa vietne parasti ir pieejama jebkuram lietotājam. To parasti uztur viena persona, kas tajā publicē rakstus par sev aktuālām tēmām, ikdienas piedzīvojumiem, kā arī ievieto attēlus vai video materiālus.
Emuāri pēc satura ir ļoti atšķirīgi – sākot no individuālām dienasgrāmatām, līdz pat politisku kampaņu, uzņēmumu un kopienu žurnāliem. Vairākumā tīmekļa žurnālu apmeklētāji var ierakstīt un lasīt komentārus, tādējādi konkrētajiem emuāriem izveidojas noteikts lasītāju loks.Visu tīmekļa žurnālu kopumu sauc par emuārtelpu.
Tīmekļa žurnālists jeb blogeris – indivīds, kurš ir bloga īpašnieks. Persona, kas uztur emuāra dzīvi (jaunu ziņu izliekšana, jaunāko ziņu, informācijas, gadījumu pētījumu, atzinumu u. c. publicēšana).
Nanoblogeris tiek definēts kā Instagram influenceris ar 1000 līdz 10 000 sekotāju. Nano ietekmējošo personu auditorija ir maza, bet aktīva un uz iesaisti tendēta. Salīdzinot ar ikdienas Instagram lietotājiem, varētu šķist, ka nano ietekmētāji nav atšķirīgi, taču nano ietekmētāji ir lietotāji, kas izliek sponsorētās sociālās vietnes Instagram ziņas, sadarbojoties ar zīmoliem.
Kādai jābūt ētiskai logošanai?
Nošķirt patiesību un viedokli.
Lai gan ne visi blogi tiek veidoti, ņemot vērā tradicionālos žurnālistikas ideālus, visiem blogeriem ir svarīgi nošķirt patiesību un viedokli. Vispārējai žurnālistikai prioritāte ir patiesība, bet blogeriem parastais mērķis ir paust viedokli.
Pirmo reizi apmeklējot emuāru, lasītājam vajadzētu būt iespējai noteikt, vai sagatavotais saturs ir fakts, vai arī tas ir atzinums. Faktiski emuāru rakstīšana būtu jāpapildina ar attiecīgiem pierādījumiem, un viedoklis vai komentārs būtu jāmarķē kā tāds.
„Nē” plaģiātismam!
Plaģiātisms nav tikai problēma akadēmiskajās aprindās. ABC Media Watch regulāri atklāj trūkumus attiecināšanā. Piemēram, 2003. gadā „Media Watch” apgalvoja, ka „Daily Telegraph” autors Pīrss Akermans ir dublējis materiālus no vairākiem ārvalstu plašsaziņas līdzekļiem un apgalvoja, ka darbs ir viņa paša darbs. Akermans nebija vienīgais. „Media Watch” ir arī aktualizējis plaģiātisma jautājumu ar Alanu Džonsu (Alan Jones), “Southern Cross” televīzijas staciju “Port Pirie” un evaņģēlisko sludinātāju Ronu Beinbridžu (Ron Bainbridge). Pieaugot žurnālistikai tiešsaistē, situācija pasliktinās. Milzīgais informācijas un viedokļu klāsts internetā nozīmē, ka kļūst vieglāk plaģiēt un grūtāk noķert tos, kas to dara. Tomēr ētiskajam blogerim būtu jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka prezentētās idejas ir viņa pašas. Ja tās nav, tad viņam vajadzētu norādīt ziņas avotu.
Vienmēr izklāstot informāciju, ziņu vai viedokli, ziņot par pirmavotu.
Tā kā internetā ir pieejams pārsteidzošs analīzes un atzinuma apjoms, ir maz ticams, ka blogera sniegtie komentāri būs pilnīgi oriģināli. Konkrēts viedoklis par klimata pārmaiņām, piemēram, gandrīz noteikti pastāv kaut kur citur kibertelpā, un blogerim, kas ievēro blogošanas ētiku būtu un ir jāatzīst šis fakts. Piemēram, “Es neesmu pirmais, kas izsaka šo…”. Turklāt šādos gadījumos būtu jāpievieno hipersaites, kas tādējādi piešķir uzmanību tiem, kas to ir pelnījuši.
Viena no interneta kā saziņas līdzekļa definējošām iezīmēm ir pieticīgā hipersaite. Iekļaujot attiecīgās hipersaites skaņdarba tekstā, blogeris var virzīt savu auditoriju uz turpmāku lasīšanu par attiecīgo tēmu. Hipersaites ļauj arī emuāram izveidot tiešu saiti uz atbilstošajiem izejmateriāliem, lai ļautu lasītājam pašam pieņemt lēmumu par kādu konkrētu jautājumu.
Pēc iespējas ātrāk izlabot kļūdas.
Oregonas Universitātes Žurnālistikas fakultātes asociētais profesors Skots R. Maiers (Scott R. Maier) veica pētījumu, kas parādīja, ka apmēram puse no rakstiem, kas parādās Amerikas Savienoto Valstu ikdienas laikrakstos, satur vismaz vienu faktu kļūdu. Turklāt pētījumā tika konstatēts, ka mazāk nekā divi procenti šādu kļūdu ir novērstas. Dienas laikrakstam nākamā iespēja izlabot faktu kļūdu būtu nākamajā dienā, un ir iedomājams, ka šādi labojumi varētu tikt aizmirsti. Blogerim tāda attaisnojuma nav. Visas kļūdas ir jāizlabo, tiklīdz tās tiek atklātas, izmantojot pārsvītrošanas metodi. Izmantojot šo metodi, lasītājs uzreiz var pateikt, kāds saturs ir pievienots un kas ir noņemts. Kļūda var būt kaut kas tik vienkāršs kā kļūdains nosaukums vai kaut kas svarīgāks kā maldinoša statistika. Jebkurā gadījumā – kļūdas ir jālabo, tiklīdz tās ir atrastas, un pēc iespējas ātrāk.
Veicināt skatītāju līdzdalību un vārda brīvību.
Interneta un ar to saistīto tehnoloģiju attīstība ir ievērojami mainījusi mūsu saziņas veidu. Komunikāciju teorijā Deivids Holmss raksta, ka “karsti mediāni kā radio un kino cirkulē lielu informācijas daudzumu, bombardējot skatītāju vai klausītāju”. Tradicionālais laikraksts maz iekļaujas bezmediķu lasītāju mijiedarbības ceļā, turpretim blogi ļauj lasītājiem aktīvi iesaistīties diskusijā. Blogerim, kas ievēro ētiku, ir jāveicina vārda brīvība, kad vien tas ir iespējams, un nav jādzēš komentāri.
Būt pārredzamiem attiecībā uz personiskām interešu konfliktu situācijām.
Neatkarīgi no tā, cik lielā mērā blogeris rūpējas par savu darbu, laiku pa laikam neapšaubāmi radīsies interešu konflikti. Šāds konflikts var rasties, kad uzņēmums maksā blogerim par sava produkta pārskatīšanu, kurā blogerim, piemēram, jāiesaista arī savi ģimenes locekļi.
Grāmatā „The Weblog Handbook” Rebecca Blood apgalvo, ka web žurnāli bieži vien ir brīvi no komerciālām interesēm, kas kontrolē plašās mediju iespējas, un tas ļauj emuāru autoriem koncentrēties uz patiesu, nemākulīgu rakstīšanu. Lai saglabātu šo emuāru veidošanas funkciju, blogeriem jācenšas izvairīties no naudas saņemšanas apmaiņā pret pozitīvu atsauksmju rakstīšanu par uzņēmumu vai produktu. Ja tas nav iespējams, tad blogerim ir jābūt godīgam un jau pašā sākumā jāpaziņo par jebkādu interešu konfliktu. Ja blogerim ir samaksāts par konkrēta raksta rakstīšanu, tad viņam tā būtu jāpasaka publicējot konkrēto informāciju. Īpaši tas attiecas uz dažādu produktu testiem un pārskatījumiem.
Atceries, ka emuāri vakuumā neeksistē.
Personiskā viedokļa emuāru rakstītājiem ir viegli aizmirst, ka, publicējot emuāra ierakstu, tas ir pieejams ikvienam visā pasaulē. Ir svarīgi atcerēties šo faktu, it īpaši, ja runa ir par saturu, kas var būt aizvainojošs dažiem cilvēkiem, vai ja tiek atklāti kritizēts kāds cilvēks. Kā teicis ir Imanuels Kants: kategoriskais imperatīvs – “vienmēr pret otru cilvēku rīkojies kā pret mērķi, nevis līdzekli”.
Proti, ja blogeris pakļaujas kārdinājumam izveidot emuāru, lai varētu sūdzēties par lietām, ir jāizmanto veselais saprāts. Tūlītējā publikācija, kas saistīta ar blogošanu, ir tik reibinoša, ka cilvēki aizmirst domāt par sekām tam, ko viņi uzliek saviem blogiem. Labs likums, nerakstīts likums ir atcerēties kā to izdarīt, ir nerakstīt neko tādu, ko tu negribētu, lai tava māte lasītu. (M. Kuhn, 2005)
Uzņemies pilnu atbildību par visu, ko publicē.
Kibertelpa atšķiras ar idejām un uzskatiem, kas var radīt aizskārumu. Blogeri vajadzētu apdomāties par šādu materiālu publicēšanu. Ja emuāra ierakstā ir aplūkota tēma, kas var būt aizskaroša lasītājiem, blogerim ir jāapliecina, ka viņš nepiekrīt vai nepiedod aizskarošo materiālu un ka uz to ir tikai atsauce, lai izteiktu savu viedokli vai turpinātu stāstu.
Neslēp savu identitāti.
Ja arī blogeris izvēlas rakstīt ar pseidonīmu, tomēr blogā ir jābūt atspoguļotam autora vārdam.
sagatavoja: I. Salceviča
