“Jūs stāvat zem āmuļa! Noskūpstiet viens otru…”. Šo frāzi teju katrs būs dzirdējis, ja vien kaut reizi skatījies filmas par un ap Ziemassvētkiem. Ierasts domāt, kā šī tradīcija saistās tikai ar Ameriku, taču tā ir izplatīta arī Lielbritānijā un citur Eiropā. Var jau būt, ka arī pie mums Latvijā nevajadzētu palaist garām šādu iespēju tikt pie skūpsta? Jo īpaši tagad, kad Ziemassvētki jau klauvē pie loga.
Uzmanības centrā āmuļi nonāk tieši laikā ap Ziemassvētkiem, kad tiem tiek ierādīta svarīga vieta miljoniem amerikāņu mājās un arī daudzviet citur pasaulē. Saskaņā ar tradīciju – ja pāris apstājies zem āmuļa, tad viņiem vienam otru jānoskūpsta. Kas gan šajā augā ir tik maģisks, ja izveidojusies tāda tradīcija?
Kur tradīcija radusies?
Jau gadsimtiem āmulis tiek uzskatīts par dzīvības turpinājuma un auglības simbolu. Vēsture vēsta, ka simbola pirmsākumi meklējami ķeltu druīdu priesteru gudrību apcirkņos, kā laika periodu minot aptuveni 1.gadsimtu pirms mūsu ēras. Simbolikas izcelsmi noteicis fakts, ka āmulis ir mūžam zaļš augs, tātad, tas ir “nemirstīgs” un arvien dzīvo, kamēr citi augi ziemā it kā “nomirst”.
Savukārt citi vēsturnieki āmuļa īpašo nozīmi saista ar antīko Skandināvijas mitoloģiju, kura, savukārt, sakņojas Ģermāņu mitoloģijā. Šajā gadījumā runa ir par leģendas variantu ar laimīgām beigām. Leģenda vēsta par Dievību – Baldru (Baldr. Balder, Baldur – dažādos avotos var būt dēvēts atšķirīgi), kuram tiek piedēvēta mīlestības, miera, piedošanas, gaismas un šķīstības aizbildņa loma. Baldrs krīt no ienaidnieka bultas, kura ir izgatavota tieši no āmuļa koka. Viņa māte – Dieviete Frigge (Frigg – intuīcijas un gudrības aizbildne) tik gauži lej asaras par savu mīļoto dēlu, līdz, pār bultu izlietās asaras, pārvēršas par baltām ogām, kuras, nokļūstot uz dēla brūcēm, atkal atgriež viņam dzīvību. Dieviete, pārmērīga prieka pārņemta, svētī āmuli un sola skūpstu ikvienam, kuram gadījies nokļūt zem tā.
Lai gan šī leģenda par Baldru bieži tiek uzskatīta par āmuļa un skūpsta saistības izcelsmes avotu, citas leģendas versijas esot visai atšķirīgas. Tajās Baldrs tomēr mirst un dzīvību neatgūst. Ņemot vērā mīta izcelsmes seno vēsturi, tiek lēsts, ka izdzīvojis tieši “labās” leģendas variants, ietekmējot skūpsta zem āmuļa tradīcijas rašanos. Protams, ka arī šī tradīcija laika gaitā ir mainījusies. Ja senāk viesis, ienākot kāda mājā, zem āmuļa drīkstēja noskūpstīt vien namatēva roku, tad vēlāk šī tradīcija kļuva jau privātāka. Mūsdienās ikviens pāris, kurš tiek pieķerts stāvam zem āmuļa, var tikt aicināts saskūpstīties. Kas zina, varbūt kāds to izmanto arī tīši?
Kas īsti ir āmulis
Lai cik dīvaini tas neizklausītos, šis augs pēc savas būtības ir stipri tālu no romantikas. Tas ir parazītaugs. Tas nozīmē, ka tā izdzīvošana atkarīga no cita auga, kuram tas “zog” barības vielas. Tā nosaukums – Phoradendron – grieķu valodā nozīmē “koka zaglis”. Patiesības labad jāsaka, ka āmulis gan ir vairāk tāds “pusparazīts”, jo zog no koka tikai ūdeni un minerālvielas, bet citas nepieciešamās vielas ražo pats. Āmuļu izplatību veicina putni, kuri ēd tā augļus, tādējādi pārnesot sēklas no vienas vietas uz citu. Turklāt, ja putniem šie augļi ir ēdami, tad cilvēkam tie ir toksiski. Interesenti par āmuli var uzzināt vairāk speciālajā literatūrā. Vēl tikai pieminēsim, ka Latvijā sastopams vien baltais āmulis, kurš turklāt ir iekļauts aizsargājamo augu sarakstā. Āmuļus izmanto arī medicīnā.
Mēs uzdrīkstamies domāt, ka nav jāgaida, līdz laimēsies ar savu izredzēto netīšām apstāties zem āmuļa. Var un vajag skūpstīties ar vai bez āmuļa, ja vien ir tāda vēlēšanās. Lai to darītu, nav jāmeklē īpaši iemesli. Galu galā skūpstīšanās vairo laimes hormonus. Turklāt zinātnieki apgalvo, ka skūpstīšanās paildzina arī mūžu! Tāpēc teiksim “JĀ” skūpstiem!
