Ko lai saka? Pēc deviņiem norukātiem mēnešiem, kuros brīvdienas ir tikai brīvdienas un Ziemassvētki, sapratu, ka esmu uz izdegšanas robežas. Sākām ar partneri apsvērt domu tuvākajā laikā aizlaisties kaut kur uz nedēļu, atvilkt elpu un pasildīt spārniņus saulē.
Parīze un Itālija atkrita laikapstākļu dēļ – pie mums bija siltāk un sausāk nekā pie viņiem. Pāris dienas papētot, kas tad aprīļa vidū var atbilst mūsu prasībām – par galamērķi izvēlējāmies Grieķiju. Slavenie kūrorti kā Saloniki, Korfu, Krēta, Mikonosa vai Roda atkrita gandrīz vai uzreiz – skaista pludmale, bez īpašām vēstures vietām, mums abiem neder – esam muzeju žurkas. Kas cits atliek, ja ne galvaspilsēta Atēnas.
Visizdevīgāko biļešu piedāvājumu skatos mājaslapā www.azair.com. Filtrs “lidot jebkur” izvēlētajos termiņos un vēl no visām Baltijas valstīm vienlaicīgi ir laikam labākais, ko var gribēt no visādiem “lēto aviobiļešu” resursiem. Mūsu datumiem visatbilstošākais bija lidojums no Viļņas līdz Atēnām ar Ryanair turp un ar Wizzair līdz Viļņai atpakaļ. Kaut attālums no Rīgas līdz Viļņai ir nieka 300km un mērāms ar auto, degviela + nedēļas parkings pie lidostas + agrā rīta izbraukšana (lidojums bija 9:40 no rīta) lika aizdomāties, vai ir alternatīvas, un, protams, ka šāda alternatīva bija – Luxexpress.
Pastaiga pa nakts Rīgu līdz autoostai un atkal varēja turpināt gulēt ērtajā autobusā. Saullēkts mūs pamodināja un mudināja iedzert Luxexpress kafiju. Proti, pāris stundas līdz reisam ļāva paķert krūzi melnās ar dūmu tikko atvērtajā Coffeine un pavērot steidzīgos rīta lietuviešus. Ar BOLTu jau piebraucām pie Viļņas lidostas, kas vairāk vizuāli līdzinās kultūras namam. Check in, apšaubāms duty free un jau sēžam kafūzī ar prosecco glāzi (9.00 no rīta, jo atvaļinājuma sākums jānosvin ar šiku) un ļoti laicīgi jau esam gaisā.
Apbrīnojami, bet šis man bija visvieglākais pārlidojums ever. Es it kā neesmu no tiem, kas baidās lidot, bet vienmēr ir bijis lielāks vai mazāks satraukums. Šoreiz bez stresa, sanāca pat izgulēties lidmašīnā… Pamodos no ziņas, ka plānojam nosēsties, un pavērās skats uz neskaitāmām salām, kas ir ap un apkārt Grieķijai.
Ok, esmu bijis Šeremetjevo un Stambulas Ataturk lidostās, un tās ir milzīgas. Šī lidosta man lika nopūsties vairakkārt. Pusstundas gājiens pa ātriem ceļiem līdz vispār tikām ārā.
***
Plānojot savus ceļojumus, izmantoju aplikāciju Google Trips. Ģeniāls un vienkāršs izgudrojums, kur apvienot visu nepieciešamo par ceļojumu un uzzināt daudz “tips and tricks”, ieskaitot pamācību vietējam publiskam transportam. Izlēmām iegādāties trīs dienu tūristu biļetes, kas garantē vilcienu/metro braucienu starp Atēnām un lidostu (22 eur/pers) , kuru drīkst izmantot 3 dienas bez limita visos sabiedriskajos transportos pilsētā (72 h), proti, cerot, ka atpakaļ uz lidostu tiksim ar šo pašu arī bez termiņa, bet diemžēl tas tikai attiecas uz 3 dienu pabūšanu senajā pilsētā.
P. S. Brauciens no centra līdz lidostai maksā atsevišķi 10 eur ar metro un 6 eur ar autobusu.
P. P. S. Nedēļas laikā lietojot visu iespējamo sabiedrisko, ne reizi neesam manījuši biļešu kontroli.
Esam pašā Atēnu sirdī – Syntagma laukumā. Apkārt politiskā aģitācija, milzu pūļi, ielu tirgotāji, palmas, parlamenta ēka, kafejnīcas un haoss. Izlemjam ceļu līdz viesnīcai (ap 4 km) pastaigāties ar kājām, lai redzētu pilsētu un aptvertu, kur pie velna atrodamies.
Pirmais iespaids gluži pretrunīgs – kioski, mums zināmie veikali, turpat blakus tukšas telpas, milzu tukšas ēkas ar izsistiem logiem, kam pretī stāv arheoloģiskie brīnumi datējami ap 1000 g. p. m. ē. Jāsaka, turpat ir milzu parks un vispār zaļumu pilsētā netrūkst, kaut ir sutīgs un putekļains gaiss. Mans lielākais pārsteigums – marmora daudzums uz ietvēm, ēku fasādēs un dajebkur. Satiksme ir aktīva, mazliet haotiska, bet autovadītāji ir vairāk draudzīgi – palaiž gājējus.
Klāt esam pie viesnīcas, kas uzcelta 2018. gadā. Spoguļstiklaina, augsta, boutique tipa viesnīca. Iečekojamies, numuriņš nav liels, grīdas baltais marmors vannasistabā neatpaliek. Uz terases bārs/restorāns, ar skatu uz slaveno Akropoli. Panašķojāmies no blakus esošā LIDL un atlūzām mākoņu ērtā gultā uz 10 stundām.
Rīts pēc kārtīgas izgulēšanas, iespējams, ērtākajā gultā pasaulē un jau esam pēdējā stāvā. Kvalitatīvas, standarta brokastis, bet ar miljons vērtu skatu. Smaids no lūpām abiem nepazūd. Vērojam, kā mostas pilsēta. Duša, visplānākās drēbes (ārā +26 grādi jau 9.30), un jau esam ceļā uz tuvāko no arheoloģiskām vietām – nepabeigto Zeva templi. Pie ieejas uzrādām preses kartes, bez jautājumiem mums ir 2 dienu ieejas biļete visām valstij piederošajām arheovietām. Apvienotā biļete maksā 33 eur (studentiem atlaide), un iesaku tādu iegādāties, jo atsevišķi ieejas maksā 6/8/10/12 eur. Turpat teritorijā satiekam populāru Atēnu iemītnieku – savvaļas bruņurupuci. Nu un, protams, – tempļa kolonnas, blakus strādā arheologi. Saule un putni. Idille.
Bijām brīdināti, ka Akropolē tikt nav tik vienkārši – lielas rindas. Proti, biļete jau bija, gājām pa šaurām vecā Plaka rajona ielām augšup. Turpat vārti. Jau iekšā. Priekšā vairāki maršruti, kā uziet Akropolē, pa ceļam apskatoties gan Dionīsa teātri, gan citas ēkas, kas šobrīd rūpīgi un bez tehnikas tiek restaurētas. Informācija ir salīdzinoši slikti atspoguļota – nelielas infoplāksnes ar pašu svarīgāko. Kamēr tūristi iet savus ceļus, blakus arheologi pa dīvainām sliedēm pa gaisu stiepj milzu akmens bluķus, mēģinot Dionīsa teātri atgriezt pirmatnējā izskatā. Vēl pa ceļam ir lērums ar uzmanības vērtiem pieminekļiem un to pamatiem. No vienas tūristu grupas pie citas, dzirdam interesantus faktus par vietu, kuru redzam acu priekšā. Paši gan meklējām info wiki telefonos, mēģinām atcerēties šo to no skolā dzirdētā.
Esam pie trepēm, vecākām par Latviju, apdzenot tūristu grupas un cenšoties nepaklupt. MARGAS NAV un jau ejam pa marmora klintīm. Priekšā paveras skats uz MILZU par godu grieķu dievietei Atēnai celtu templi – Partenonu. Lieki ir mēģināt aprakstīt to varenumu, plašumu, cēlumu un ēkas vērtību. TO būtu jāredz.
Šobrīd tur notiek restaurācijas darbi, bet tie netraucē – pat priecē un iedrošina, ka templis kādreiz būs visā savā krāšņumā.
…
Kāpjam uz leju, uz vietu, kura kādreiz bija apdzīvota. To šobrīd klāj olīvkoki. Tur, mazliet no ceļa noejot, ir Sokrāta cietums. Turpat – bizantiskā baznīca, kā arī agaves zied divstāvu ēkas augstumā. Turpat esam, pakājē, kur aiz žogiem celtas skaistās villas, turpat ir Hēfaista templis, turpat atjaunotā Stoja galerija. Parki, puķes, sengrieķu arhitektūras paliekas. Viss vienuviet.
Ejam meklēt pusdienas, pa ceļam iebrienot Atēnu tirgū. Es kā jūras produktu mīlulis tur varētu palikt. Dzīvie krabji un svaigais tuncis mijās ar astoņkājiem, mīdijām, kalmāriem un citiem jūras brīnumiem. Turpat ir gaļas paviljons, sveramās garšvielas, rieksti un našķi. Piezemējāmies vienā no šaurām ielām, paņemot puslitru baltvīna karafi ar gaļas plates izlasi. Kopējais rēķins 19 eur. Garšīgs saresnējums.
Lēnā garā virzāmies uz Nacionāla dārza pusi. Parka kopēja platība mērāma 15,5 hektāros. Sakopta un aizlaista vienlaicīgi, rodas sajūta, ka esi botāniskajā dārzā. Koki mijas ar palmām, ziediem un skulptūrām. Vairākas strūklakas, turpat ligzdo papagaiļi, dīķī veldzējas vietējie bruņurupuči. Tur tiešām bija ko elpot šajā neciešamajā karstumā. Un pie reizes izbaudīt dabu.
Pāris minūšu attālumā atrodas pasaules lielākais marmora stadions – Panatinaiko stadions. Tas pats, kurā notika pirmās atjaunotās Olimpiskās spēles 1896. gadā. Būdams viens no senākajiem (celts ap 566. g. p. m. ē., 322. gadā p. m. ē. pārbūvēts no marmora), tas joprojām kalpo kā milzu arēna sporta sacensībām un koncertiem. Jāsaka godīgi – uzkāpt augšā nebija tik viegli.
Stāvas kāpnes un karstums. Bet skats, kas paveras, ir kaut kas pilnīgi slims. Nevaru iedomāties kopējo svaru šai celtnei, bet marmora pārbagātība tur sit augstu vilni. Pastaigājāmies gar vienu pusi, nokāpām lejā un esam tuneļa priekšā. Tunelis izbūvēts kalna iekšā ved mūs celtnē, kur apskatāmi moderno Olimpisko spēļu plakāti. Olimpisko spēļu galvenais atribūts – lāpas – ieņem savas vietas virs plakātiem, rakstot sporta vēsturi slikti apgaismotā telpā. Īstiem sporta fanātiem šeit būtu obligāti jāiegriežas! Kārtīgi izstaigājušies, esam ceļā uz viesnīcu – ceļu jau labi zinām, jo tepat gājām vakardien. Pastaiga nav bijusi velta.
Rīts. Brokastis. Akropole joprojām vietā. Saule aust un jau sāk dedzināt. Ātri sataisāmies un mērojam ceļu līdz tuvākajai metro stacijai. Par galamērķi izvēlēts Akropoles arheoloģiskais muzejs. Jau iznākot no metro, esam pilnīgi citā pilsētā – šauras ielas, blīva satiksme, kafūži mijās ar drēbju veikaliem. Betona ofisa ēkas mijās ar viesnīcām. Daļēja eiropeiska sajūta. Atkal – pamestas ēkas ar vaļā logiem apdraud gājējus apakšā. Augi, atstāti podos, kalst Atēnu saulē. Pēkšņi tvaikoni pārtrauc svaigi ceptās maizes smarža – esam blakus beķerejai. Protams, ka nespējm pretoties un ejam iekšā.
Svaiga maize visdažādākajos veidos, pildīti kruasāni un vietējie saldumi. Man bija tas gods noēsties tā reģiona saldumus līdz griestiem. Esot Stambulā, neviena ēdienreize nebeidzās ar “complimentary” melno tēju un kādu našķi, un baklava bija viens no tiem. Mans vīrs Kārlis ir saldumu mīlulis. Nolemju viņu pārsteigt, diži nestāstot, kas tas ir, paņēmām kasti ar variācijām par baklavu. Ar kasti rokās mērojam ceļu līdz muzejam. Paveras kārtējais skats – ar apelsīnu kokiem un palmām noaugušais dārzs, fonā milzu klasicisma ēka ar kolonnām un grieķu skulptūrām. Atrodam ēnainu soliņu, lai apēstu baklavu. Katram divi gabali, ar riekstiem pildīti un medū un sīrupā izmērcēti, ka tek un saldi, ka sāp. Laikam pat šim saldumu kārotājam par traku. Rokas un mutes noslaucīdami salvetēs, esam muzejā. Divos stāvos izvietota visa agrās vēstures ekspozīcija, kuru kādreiz redzējām tikai skolas bildēs. Skulptūras no akmens datējamas ar 3000 gadu p. m. ē., māla vāzes trīs metru augstumā, marmora un metāla skulptūras atrastas Grieķijā un tuvajos reģionos. Mūmijas un kapeņu relikvijas no Senās Ēģiptes. Rotas no Senās Babilonijas. Nauda, tērpi, trauki… Viss kā no enciklopēdijas stāv acu priekšā tik lielā daudzumā, ka visu apskatīt nav iespējams. Vesela ekspozīcija par pasaules pirmo datoru – Antikythera mehānismu. Mehānisko datoru, kas bija spējīgs izrēķināt planētu pozīcijas, saules aptumsumus un citus astronomiskos brīnumus. Arheoloģisko atradumu pārpilnības rags. Nolemjam atkal pastaigāties pa apkārtni, ejam uz veciem grieķu kapiem Kerameikos apkārtnē. Blakus top Street food festivāls, bet aktīvs tas solās būt vakarā. Godīgi sakot – kārtējās ruīnas un izrakumi zem olīvkokiem. Mazais prieks – kārtējais bruņurupucītis savā nodabā grauž zālīti. Hah! Meklējam metro staciju. Meklējam! Neatrodam. It nekur. Google un pat Waze mūs ved dažādos ceļos. Izbesīti ejam uz viesnīcu kājām. Sešus kilometrus ap kalnu gar šoseju. Mazie svētki – abu iemīļotās agaves vienuviet zied un saaugušas neaptveramos izmēros, ar nāvējošiem dzeloņiem. Mīļi tos saucam par “kaķīšiem”. Vakarā paķeram pāris drinkus viesnīcas bārā. Skats – fenomenāls.
Duša. Brokastis. Mūsu mājvietas maiņas diena. Izspiežot maksimumu no pilsētas, ar metro esam klāt Akropoles stacijā. Akropoles pakājē, uz betona kājām, uzbūvēts moderns Akropoles muzejs. Veltīts Akropoles kalna vēsturei un tā rekonstrukcijai. Retā vieta, kur ir apskatāmas skulptūras, kurās ir saglabājusies krāsa. Daudzi nezina, ka grieķu statujas nav bijušas baltas vienmēr. Tās ir bijušas krāsainas. Precīzi veco ēku modeļi liek tikai iedomāties, kā kādreiz kalns izskatījās. Ieteikums no mums – šo muzeju apmeklēt pirms kalnā uzkāpšanas. Tas pavērs acis raudzīties ēku pārpalikumos, pievērst uzmanību restaurācijas procesam un palīdzēs apjaust to izmēru un mērogu, kāds ir bijis demokrātijas dzimtenē.
***
Paķeram somas no viesnīcas un dodamies kājām uz iepriekš pieteikto Airbnb dzīvokli Atēnu jūras malā. Ceļš tikai 6km no viesnīcas, gar tramvaju ceļu. Ejam, izbaudām vietējo atmosfēru un arhitektūru, lamājot karstumu. Novērojums – ik pēc pāris kilometriem pamanām, kā strauji mainās pilsēta – augstceltnes maina guļamrajonu aina, kas vairāk atgādina skatus no seriāliem. Starp palmām un gumijkokiem skaistas stāv piecstāvenes – rozā un persiku toņos, ar lielām terasēm. Pagalmi šauri, bet kopti. Satiksme retāka. Esam klāt pie divstāvu privātmājas, kas atrodas starp citām četrstāvu skaistulēm. Esam pagalmā, kuru pārņēmuši citronkoki. Mūsu rīcībā vesels stāvs. Īpašnieks – boksa fans. Interjers manāmi vīrišķīgs. Proti, viss sadzīvei ir, pat virtuvē ir atrodams teju viss ēdiena pagatavošanai. Tā kā ir svētdiena, atrodam vienu veikalu, kas strādā. Paķeram našķus un vīnu, un dodamies izzināt jūras krastu. Kaut ir vakars, saprotu, ka ilgi vairs neizturēšu. Saule pa dienu ir mani kapitāli nocepinājusi.
Pirmdienas rīts. Mostamies agri. Šodien plānots aizceļot uz kādu no tuvumā esošajām salām. Ar tramvaju braucam līdz pēdējai pieturai un pastaigājamies vēl gabalu līdz Pirejas rajonam. Diemžēl trāpījām uz tramvaju satiksmes pārbūvēm – bija problēmas ar biļešu iegādi (kioskos un citos veikalos tās iegādāties nav iespējams, daudzās pieturās ir vecie aparāti, kuri vai nu ir izdemolēti, vai nu nedarbojas), kā arī maršruti ir nogriezti vairākās vietās, proti, info ir salīdzinoši slikti izklāstīts mājaslapā un pieturās. Biju lasījis, ka ostā saprast, kur kas atrodas, nemaz nav viegli. Teikšu vairāk – māte Google palīdzēja noorientēties pareizajā virzienā. Osta stiepjas pāris kilometru garumā, un pēc galamērķiem ir sadalīta pāris daļās. Proti, māte Google ir mūs pievīlusi arī. Meklējot galamērķus, diža izvēle liekas, ka nav – tikai pāris operatori, kas nodarbojas ar pārvadājumiem un nemaksā lēti. Ekspress kuģi un “Flying tiger” spēj nogādāt līdz tuvākai salai Eginai teju 1,5 stundas laikā 40 eur vērtībā turp/atpakaļ par vienu personu. Ir arī citi operatori, kuru cena tikai kāpj, un laiks ceļā ir vēl garāks, jo tie piestāj ikkatrā no lielākajām pilsētām un salām. Tie tiek dēvēti par kruīziem – katrā salā pietura aizņem no 30 minūtēm līdz pāris stundām. Neticot tik lielām cenām, nepirkām biļetes online, bet skatījāmies piedāvājumu ostā. Būdās, kas atrodas krastā, ir tiešām neredzēti operatori, kuru cenas ir uz pusi mazākas. Ilgi nevilcinoties (un nokavējot reisus uz tālākiem galamērķiem), lemjam doties uz Eginas salu, kurā kopumā varēsim pavadīt ap četrām stundām un doties atpakaļ. Ļoti rūpīgi jāpārbauda atiešanas vietu uz biļetēm – kuģi tiešām seko grafikam, nekavējas, un, ja ir šaubas – tēlojiet idiotus un pārjautājiet kasēs, kur tad gaidīt. Piestāj pavecs prāmis, 10 minūtes pirms atiešanas. Ātri izdzen auto un iedzen jaunus, kā arī pasažierus. Jau esam uz klāja, laikapstākļi mūs nelutināja – kaut silti, bet necik ne karsti. Jūrā pusstundu un padevāmies – gājām iekšā. Kopumā ap divām stundām braucām, pa ceļam redzot delfīnus lēkājot prāmja malā starp mazākām salām. Esam klāt. Kinematogrāfisks skats, divstāvu krāsainas un vecas ēkas, zaļumi un pilna piestātne ar jahtām. Apskatāmies kārtējo arheoloģisko izrakumu vietu, dodamies pilsētiņā. Šaurās ielās pastaigas vieta ir veltīta veikalu labumu izrādīšanai, puķupodiem un restorānu terasēm. Izsalkuši apsēžamies ārā pie tipiskās ģimenes iestādes. Pusdienās astoņkājis ar dārzeņiem, vīns un kompliments no šefa – vīģu kompots jeb saldas un sulīgas vīģes, izturētas sīrupā. Idille, lai baudīt vietējo atmosfēru, vērot garāmejošus vietējos iedzīvotājus – šiku sirmu opi kanārijputniņa uzvalkā, kuru pazina it visi. Pie blakus galda – kundze ar vecāku pavadoni, kurš izskatījās pēc Vudija Alena, pārņemta ar viņa stāstiem par ceļojumiem un dzīves atgadījumiem. Iegājām pāris suvenīru bodēs, viena veltīta Grieķu dizaineriem un māksliniekiem – patiess atradums. Stundu līdz prāmim pavadām pludmalē, neoficiālā, bet vietējo apmeklēta. Pāri ceļam lauks ar sākumā šķietami dīvainiem kokiem – tuvumā sapratām, ka tās ir pistācijas. Izrādās Eginā pistāciju audzēšana nav nekas neordinārs un paķeram arī maisu sālītu pistāciju uz mājām. Garša, kas krietni atšķiras no mums pierastās. Ak jā, zilgans vilinošs ūdens pludmalē par laimi beidzās bez traumām – akmeņu starpā gozējās milzu jūras eži, kurus, paldies dievam, pamanīja Kārlis, līdz ceļiem jau būdams ūdenī. Nekāda peldēšana tur nesanāca.
Pēdējo dienu veltam atpūtai – vairāku cilvēku ieteiktās vietas apmeklēšanai – Vouliagmeni ezera apmeklējumam. Ar tramvaju un autobusu mērojām ceļu līdz ezeram, kas atrodas nepilnu 10 km attālumā no mūsu mājas, jūras krastā, atdalīts ar šoseju. Pa ceļam labi var redzēt, ka no mierīgās piekrastes atkal esam citā Atēnu pilsētā – vietā, kur skatlogus rotā zināmo zīmolu vārdi. Slēgtais Juicy Couture veikals bijis labākais 2000-šo gadu piemineklis starp pārējiem. No pieturas, pastrīdoties ar Waze un Google Maps, esam klāt. Slēgtais dabas brīnums zem klajām debesīm, starp kādreiz iebrukušās alas klintīm. Dabīgie pazemes sērūdeņraža avoti uztur nemainīgu ūdens temperatūru – 23 grādus. Desmitu tūkstošu slēgtā tilpnē aug pasaulē vienīgais augu paveids un pat zivju suga. Un šīm mazajām zivīm nu ļoti patīk paskrubināt ādu. Samaksājam par ieeju kopā 20 eur, iekšā ir ģērbtuves, dušas, WC, galdiņi, atpūtas krēsli un kafejnīca ar plašu menu (ar pārspīletām cenām un ļoti nesteidzīgu apkalpošanu). Divi glābēji no apmeklētājiem nenovērš acis.
Izstāstīt vai parādīt to bildēs, kā ir peldēt ūdens tilpnē, kad virs tevis ir 20 metru klints, kurā mājo putni, un zied augi, kamēr tevi izseko sīkas zivtiņas un patīkami kutina, ir neiespējami. Tā ir viennozīmīgi vienreizēja sajūta, kas atpelna ik iztērēto centu. Vairākas stundas pavadījām šajā dabas brīnumā, patīkami noguruši no atpūtas. BET – pieturās atkal nestrādāja biļešu automāti. Un nebija vietu, kur tās iegādāties. Bailēs no sodiem, gājām līdz tramvaju galapunktam. Ap 5 km 30 grādu karstumā, raugoties uz sakopto villu fasādēm. Mācība – pirkt biļetes iepriekš lielā daudzumā.
Vakars mājās, pēc vairākiem youtube how-to video, es tomēr pagatavoju astoņkāji un jāsaka – ļoti veiksmīgi. Vakariņas pagalmā zem citronkokiem sveču gaismā pielika punktu mūsu Atēnu iepazīšanai.
Agrais rīts. Tramvajs. Metro. Biļetes iegāde līdz lidostai (10 eur par personu). Pārsēšanās. Ceļš. Metro bija pilns, pusstundu stāvējām kājās. Par biļešu pārbaudi joprojām ne miņas, BET – bez pareizās biļetes jūs netiksiet laukā no metro, to būs jāuzrāda pie vārtiem, lai tie atvērtos. Skrējiens caur milzu lidostu, paķerts ūdens un esam uzgaidāmajā telpā, lai atgrieztos mājās. Ar Wizzair lidojam līdz Viļnai, tai pašai “kultūras pils” lidostai. Un Viļņā pirms Luxexpress vēl izmetam līkumu pa pilsētu, iedzeram kafiju un paskatāmies uz brīnišķīgo pilsētu – māsu. Luxexpress filmas pavadībā mūs nogādāja līdz Rīgai – patīkami nogurušus, iespaidu un atmiņu pilnus.
Autors: Jaroslavs Barišņikovs
