dimanti tavā pagalmā! saruna ar grāmatas autori Gundegu Bičevsku

«Grāmata uzrunā jau ar pirmajām rindām! Patīkami, ka pārdomas par sevis izziņu mijas ar sievišķīgiem padomiem, līdzot atrast prieka avotus šai trauksmainajā, informācijas piesātinātajā laikā. Mani nekas neiedvesmo tik ļoti kā sevi izzinājuša cilvēka personīgā pieredze, ar ko autore grāmatā dāsni dalās. Iesaku!» Tā par Gundegas Bičevskas radīto grāmatu teikusi TV seja Jana Duļevska. Vairāk par pašu autori, viņas pieredzes stāstu un iedvesmas avotiem lasi  turpinājumā.

Tev ir 35 gadi, un tikko ir nākusi klajā tava iedvesmas grāmata Dimanti tavā pagalmā. Pirms tam esi bijusi galvenā redaktore tādiem žurnāliem kā Shape un Cosmopolitan. Kā tu sāki savu ceļu? Vai esi sekojusi savam bērnības sapnim?

Bērnībā gribēju būt kosmetoloģe, bet tai laikā, kad pabeidzu vidusskolu, šīs studijas bija dārgas un es īsti to nevarēju atļauties. Otra doma bija žurnālistikas studijas, bet arī šis sapnis šķita diezgan nereāls, jo gribētāju bija ļoti daudz, turklāt – visi spēcīgi, talantīgi, ambiciozi. Bet kaut kā man palaimējās iestāties, turklāt tai pašā vasarā pēc vidusskolas ieguvu žurnālistes darbu izdevniecībā Petits ar iespēju katru nedēļu intervēt Latvijā zināmus cilvēkus. Meitenei astoņpadsmit gadu vecumā tas patiešām bija sapņa piepildījums, turklāt ar labu algu un skaistām darba telpām Vecrīgas sirdī.

Pēc tam izaicinājumi nāca cits pēc cita. Paralēli studijām esmu darbojusies arī dokumentālā kino jomā un vadījusi jauniešu diskusijas. Divdesmit triju gadu vecumā kļuvu par žurnāla Republika.lv Kultūras nodaļas redaktori, vēlāk sāku strādāt žurnālā Klubs par redaktori. Pēc tam nāca izaicinājums būt par galveno redaktori žurnālam Shape, kas man bija ļoti mīļš. Arī vadīt Cosmopolitan bija fantastiska pieredze, jo visa žurnāla veidošana notika saskaņā ar Ņujorkas centrālo ofisu.

Tu esi intervējusi daudzas slavenas latviešu sievietes. Kādas tad ir latvietes?

Latviešu sievietes ir gudras, stipras un ļoti skaistas, latviešu sievietēm piemīt savs īpašais šarms. Es, protams, negribu vispārināt, bet, vadot sieviešu žurnālus Shape un Cosmopolitan, varēju salīdzināt, kādas tēmas vairāk interesē tieši latvietes. Un tās lielākoties ir tēmas  par pašapziņu. Sievietēm Latvijā tas ir ļoti svarīgi – domājot gan par savu psiholoģisko pašvērtējumu, gan izskatu.

Cik svarīgas tev ir apkārtējo domas?
Ticu, ka mūsu domas nosaka mūsu dzīvi. Arī kolektīvās domas – tas, kā tauta raugāmies uz savu nākotni, lielā mērā iespaido visas valsts likteni. Bet tai pašā laikā necenšos iespaidot citu cilvēku uzskatus, jo katram ir tiesības uz savu viedokli. Man šķiet, tas ir viens no demokrātiskas valsts pamatprincipiem – ļaut cilvēkiem justies brīvi ar to, kā viņi domā un kā jūtas, ja vien tas tieši neietekmē citu cilvēku domas un jūtas.

“Man ļoti patīk mana profesija, es tiešām esmu laimīga, ka varu darīt tieši to, ko daru.”

”Uz savu raksturu reizēm skatos kā uz dārzu un domāju – ko raut laukā, ko atstāt.”

Vai tev ir svarīgi, ko cilvēki domā par tevi?
Tas ir ļoti interesants jautājums. Mēs jau visi gribētu, lai apkārtējie par mums domā labu, vai ne?!  Bet, no otras puses, tur vienmēr ir arī mazas lamatas paslēptas. Gribot visiem izpatikt, varam viegli paši sevi pazaudēt, jo nekad jau nebūs tā, ka ar savu rīcību visiem patiksim. Kādam nepatiks tava kleita, citam – cepure… Turklāt domas jau visu laiku mainās – cilvēki, kas mums kādreiz ļoti patika, var sagādāt vilšanos, un otrādi. Un tad jāmācās uz dzīvi skatīties filozofiski un jāsaprot, ka labi, ja paši ar sevi un tuvākajiem varam sadzīvot, kur nu vēl visiem citiem patikt.

Kā tu tiec galā ar brīžiem, kad saproti – kāda iecere, ko esi uzsākusi, ir izgāzusies vai ir bijusi mazāk veiksmīga? Ir kāda formula?
Man gribētos zināt tādu formulu, bet īstenībā es vienmēr par neveiksmēm pārdzīvoju. Joprojām mācos neveiksmes neuztvert personīgi, bet tādas skaistas receptes, kā to izdarīt man tiešām nav. Vienīgais – zinu, ka nedrīkst ieslīgt pašpārmetumos vai sevis žēlošanā, jānopurinās, jāpaceļ aste un jādodas tālāk

Vai tu vaicā kādam padomu?

Jā, turklāt es ne tikai lūdzu padomu, es arī daudz jautāju. Mani draugi jau par to vairs nebrīnās. Bet tās ir manas žurnālistes asinis – vienmēr jautāt un jautāt. Taču, kad jāpieņem gala lēmums, tad gan paļaujos uz savu intuīciju.

Ko tu iesaki sievietei, kura ir sākusi būvēt savu karjeru? Vai ir kāds padoms?
Iesaku iekāpt sapņu profesijas kurpēs un pastaigāt – varbūt nemaz nepatiks. No malas daudz kas izskatās skaistāk, spožāk un veiksmīgāk, nekā ir patiesībā. Tāpēc labāk ātrāk sagaršot to darba vidi, lai vēlāk nav vilšanās.

Vai ir kādas rakstura iezīmes, kuras esi iemācījusies pieņemt sevī un citos?

Mums visiem ir savas cilvēciskās vājības, un to ir svarīgi saprast. Ideālu cilvēku nav.  Un nav arī jēgas sevi lauzt.  Uz savu raksturu reizēm skatos kā uz dārzu un domāju – ko raut laukā, ko atstāt. Nevajag jau arī censties no sevis uztaisīt nevainojamu bildi. Citreiz arī suņuburkšķis, kas dārzā smuki saplaucis, izskatās tīri skaists.

Kāda mana kolēģe smej – viņas hobijs ir diēta! Vai tev ir hobiji? Ko tu dari ārpus intervijām un grāmatas rakstīšanas, kā tu izklaidējies?

Man ļoti patīk gatavot.  Tā patiešām ir bauda! Vēl esmu ļoti kaislīga ceļotāja – tiklīdz ir iespēja, pērku biļetes un kaut kur dodos. Protams, man nav svešas arī tādas sievišķīgas vājības kā iepirkšanās (tā vienmēr vairo laimes hormonu). Ļoti patīk dekorēt mitekli, radīt omulīgu un mājīgu vidi ap sevi.

Cik ilgā laikā tapa grāmata? Vai bija arī kādas grūtības?Doma par grāmatu man bija jau pirms vairākiem gadiem, bet pirms gada es šai ideja pieķēros nopietnāk – aptaujāju cilvēkus, kuri Latvijā ir izdevuši grāmatas, pētīju ārzemju piemērus un izstrādāju savu koncepciju. Grāmatas rakstīšana un darbs ar mākslinieci, fotogrāfēm un visu radošo komandu aizņēma sešus mēnešus. Ļoti svarīgs bija arī menedžments, jo pie organizatoriskā darba strādāja vesela komanda, un bija ļoti svarīgi katram cilvēkam izskaidrot, kas tieši ir nepieciešams. Līdzīga produkta Latvijas tirgū nav, un līdz ar to man katram bija jāuzbur vīzija, kāds tieši ir sasniedzamais rezultāts. Grūtības? Kā jebkuru radošu cilvēku mani mēdz piemeklēt krīze, kad pārdzīvoju iekšējās šaubas. Esmu diezgan kritiska pret savu darbu un galvā risinu dažādus „cietos riekstus” – ko un kā labāk darīt. Tāpēc ir svarīgi ik pa laikam no tā visa atslēgties un doties uz peldbaseinu, tikties ar draugiem vai noskatīties kādu labu komēdiju.

Cik nozīmīga tev ir slava? Mūsdienās ir grūti definēt, kas ir slava un popularitāte. Aktivitātes sociālajos tīklos ir nojaukušas visas robežas, un cilvēki paši labprātīgi ļauj publikai ielūkoties savā privātajā dzīvē. Bet, protams, publicitāte ir liels bonuss gandrīz jebkurā profesijā, jo ļauj ar savām idejām uzrunāt plašāku cilvēku loku. Taču tai pašā laikā kļūt pa īstam slavenam mūsdienās ir kļuvis ļoti grūti. Man šķiet, ka mēs šobrīd piedzīvojam elku krīzi gan politikā, gan šovbiznesā. Varbūt tas tāpēc, ka cilvēki vienkārši ir noguruši no intensīvā pieprasījuma pēc uzmanības.

Manuprāt, ar slavu un popularitāti ir līdzīgi kā ar modes tendencēm – nav iespējams visu laiku būt virsotnē. Tu vari kaut ko piemērīt, panēsāt, bet – jo vieglāk to visu uztver, jo labāk.

Autors: Indra Salceviča, foto: Gundegas Bičevskas privātais arhīvs.
Pērc grāmatu šeit
Leave a comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.