Iepretim meinstrīmam
Morethansize sarunu ciklā “Spēcīgas sievietes” šoreiz aicināja Annu Andersoni. Sievieti, kura tiek dēvētā par “Starp up” karalieni, ir radījusi apģērba zīmolu ar unikālu konceptu un, gluži tāpat kā Morethansize, vienkārši svin un bauda dzīvi. Kāda ir Anna? Ko viņa domā par pastāvošajiem dzimumu stereotipiem reklāmās un kādās lietās rod iedvesmu sava biznesa un personības izaugsmē?
Anna, kāds ir vējš, ko Tu elpo?
Vējš, ko es elpoju… Tas ir patstāvīgs pārmaiņu vējš, jo man nekas nestāv uz vietas. Un vēl – tas ir tāds kā pavasara, uzplaukuma vējš – ir patīkami, ka tas pūš, jo tas nāk ar dažādām labām nojautām un smaržām.
Ko Tu domā par feminismu?
Es domāju, ka feminisms ir visas sabiedrības jautājums. Man ļoti patīk Malvīnes Mennikas teiktais, ka “feminism is unisex”. Mums visiem – gan sievietēm, gan vīriešiem ir nepieciešams, lai mēs cits pret citu izturētos līdzvērtīgi, tāpēc man ir grūti saprast, kā feminisms, it īpaši Latvijā, ir ieguvis gandrīz tādu kā lamuvārda pieskaņu. Tas droši vien skaidrojams ar to, ka ir kāda sabiedrības daļa, kura baidās no pārmaiņām. Mēs esam gadsimtiem ilgi dzīvojuši sabiedrībā, kurā nav pastāvējusi līdzvērtība un kurā dzimumi bijuši krasi nodalīti pēc dzimumlomām. Visi pie tā esam pieraduši, un, acīmredzot, ir cilvēki, kuriem ir bailes no tā, kas notiks, ja viss būs citādi, tāpēc arī viņi pretojas un ir padarījuši feminisma jēdzienu par tādu kā bubuli. Šis jēdziens ir noreducēts līdz idejai par kareivīgajām sievietēm ar neskūtām kājām, kuras negrib mazgāties un kuras visu laiku par kaut ko cīnās. Patiesībā feminisms ir par līdzvērtību – par to, ka sievietes un vīrieši ir būtnes ar vienlīdzīgu vērtību un pelnījuši vienlīdz cieņpilnu attieksmi.
Kādas, Tavuprāt, ir latviešu sievietes?
Pirmkārt, es domāju, ka latviešu sievietes ir ļoti dažādas. Latviešu sievietes noteikti ir ļoti spēcīgas, iespējams dažādu iemeslu un apstākļu dēļ pat vidēji spēcīgākas nekā citu nacionalitāšu sievietes. To pierāda arī tas, cik daudz sieviešu Latvijā darbojas uzņēmumu valdēs un cik daudzas sievietes ir izveidojušas pašas savus uzņēmumus. Var teikt, ka sievietes uztur Latvijas sabiedrību, ņemot vērā to, ka statistiski sievietes visbiežāk ir tās, kuras audzina bērnus pēc laulības šķiršanas – mūsu valstī diemžēl vīrieši biežāk atstāj ģimeni, un sievietēm vienpersoniski jārūpējas par bērnu audzināšanu. Tāpēc domāju, ka var teikt, ka nākamo paaudzi mūsu valstī lielākoties izaudzina tieši sievietes. Šis Latvijas sieviešu spēks savā ziņā ir arī ģenētisks. Mūsu sievietes ir stipras, jo tādām viņām ir bijis jābūt jau paaudžu paaudzēs. Latvijai pāri gājuši pasaules kari, kuri ģimenēm atņēmuši vīriešus, tādējādi sievietēm vienmēr nācies daudz ko darīt vienām, cīnīties par savu un ģimenes aprūpējamo izdzīvošanu. Domāju, ka mēs nu jau pat šūnu, gēnu līmenī saņemam informāciju no savām mammām, vecmammām un vecvecmammām par to, ka mums viss ir jāiztur, jābūt spēcīgām. Un, protams, tās sievietes, kuras ir izdzīvojušas un radījušas pēcnācējus, ir bijušas tās stiprākās, līdz ar to šis spēks mums gēnos ir saglabājies.
Ko Tu domā par dzimumlomu stereotipiem reklāmās?
Es domāju, ka reklāmas kopumā tiek veidotas tā, lai tās uzrunātu konkrētu, bet pēc iespējas plašāku mērķauditoriju. Tādējādi reklāmas, kurās tiek izmantoti dzimumu stereotipi, cenšas uzrunāt tos cilvēkus, kuri dzimumu stereotipus tiešā vai netiešā veidā atbalsta, kurus dzimumu stereotipi uzjautrina un kuri pie tiem ir pieraduši. Līdz ar to var secināt, ka dzimumlomu stereotipu izmantošanai reklāmās ir tīri merkantils mērķis. To mērķis acīmredzami nav padarīt pasauli labāku vai sabiedrību – saprotošāku, tāpēc es nevaru teikt, ka šādas reklāmas jebkādā veidā atbalstu. Manuprāt, visam, ko darām masu medijos, tostarp arī reklāmām, vajadzētu runāt par vērtībām, tiekties uz augstāku standartu ieviešanu, bet diemžēl bieži vien reklāmas veidotas uz pilnīgi citas bāzes.
Šogad sava zīmola ietvaros runājat par body positivity. Kāpēc tas jums šķiet svarīgi?
Body positivity jeb ķermeņa pozitīvisms Be-with zīmolam ir nozīmīga tēma, pirmkārt, tāpēc, ka mēs primāri iestājamies par partnerattiecībām un to, kā iespējams veidot patīkamas un pozitīvas attiecības ilgtermiņā. Un tam ir vistiešākais sakars ar pozitīvu attieksmi pret savu ķermeni, bez kuras pozitīvu partnerattiecību veidošana ir praktiski neiespējama. Lai mēs varētu veidot labas attiecības ar citiem, mums, pirmkārt, jābūt labās attiecības ar sevi pašu. Un, nemīlot savu ķermeni, mēs nevaram būt labās attiecības ar sevi, tāpēc arī pozitīva attieksme pret savu ķermeni ir tik svarīga. Tā mums arī jāveido sava izpratne un uztvere – ja mēs spēsim sevi mīlēt un pieņemt tādu, kādi esam, tad spēsim mīlēt un pieņemt arī otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Vismaz manā pieredzē ir pierādījies tas, ka, ja nepieņem sevi vai otru cilvēku tādu, kāds viņš ir, nekas labs no attiecībām nevar sanākt.
Otrkārt, ķermeņa pozitīvisms man ir svarīgs tāpēc, ka meinstrīma mediji un reklāmas mūsos nepārtraukti cenšas veidot priekšstatu par to, kā mums jāizskatās, un arī apģērba dizaineri uzsver tieši to, kā mēs viņu radītajā apģērbā izskatīsimies. Turpretī viena no būtiskākajām zīmola Be-with vērtībām ir par to, kā cilvēks mūsu radītajā apģērbā jutīsies, nevis izskatīsies. Protams, nozīme ir arī vizuālajam aspektam – ja uzvilksim apģērba gabalu un, paskatoties spogulī, nepatiks tas, ko tur redzam, liksies, ka nepiestāv vai nepieguļ, arī tad nejutīsimies labi. Tomēr Be-with daudz lielāku nozīmi piešķir tam, kā nēsātājs apģērbā jūtas, kam ir tiešs sakars ar attieksmi un labsajūtu, esot savā ķermenī.
Kafija? Melna vai balta?
Manā gadījumā vispār tēja, nevis kafija! Lai arī man ļoti patīk, kā kafija smaržo, un gan latte, gan cappuccino man ir iemīļoti dzērieni, mans organisms tomēr pārāk spēcīgi uz kafiju reaģē, tāpēc, kad nepieciešams uzmundrinošs dzēriens, labprātāk izvēlos tēju.
Kāda puķe Tu esi? Kā Tu sevi raksturotu?
Sarežģīts jautājums – no vienas puses tas liek domāt par ko filozofisku vai romantisku, bet, jo vairāk par to domāju, jo vairāk man tomēr šķiet, ka es vispār neesmu puķe. Vismaz no tām puķēm, kuras pārzinu (neesmu pārlieku aizrautīga floriste/botāniķe), ne ar vienu īsti sevi nespēju asociēt. Šķiet, ka kaut kādā ziņā es varētu sevi salīdzināt ar nezāli. Ja es kaut ko ieņemu galvā, ja man rodas kāda jauna ideja, tad es ar to mēdzu doties tur, kur kāds ir veidojis tādu kārtīgu un strukturētu dārzu, un tad mani no turienes nemaz nevar tik viegli dabūt laukā. Tā tas bija ar Riga TechGirls kustību, kur es ienācu tehnoloģiju lauciņā un izveidoju jaunu virzienu, tāpat arī ar Be-with, kas tapa laikā, kad meinstrīma medijos valdīja tāda kā “Hei, ja apnikušas iepriekšējās attiecības, ņem nākamās!” atmosfēra, un kam es pretī liku – nē, mēs varam dzīvot vienās attiecībās ilgi un forši. Tāpat arī Be-with es veidoju sabiedrībā, kur pieskāriens iespējams nav ikdienā tik pieņemta parādība un kur par to publiski nerunā, bet es nācu un sāku runāt. Tāpēc es domāju, ka vairāk līdzinos nezālei, kas nepakļaujas citu cilvēku plāniem un pieņemtajiem standartiem, bet tas jau nenozīmē, ka arī nezāle nevar būt skaista! Arī man ir ziedi, arī es esmu pamanāma, bet – tomēr drīzāk šādā, atšķirīgā veidā.
Tu un vājības? Vai Tev kāda ir?
Man noteikti piemīt vājība gribēt izdarīt vairāk nekā es dažkārt spēju! Tieši šobrīd to ļoti spēcīgi izjūtu vairāku savu projektu kontekstā – gan Riga TechGirls, gan Be-with, kur patstāvīgi rodas jaunas idejas. Arī jaunas idejas ir mana vājība! Bet ar tām es cenšos šobrīd jau vairāk strādāt – saprast, kuras ir vērts realizēt, kuras “aizies”, bet nereti jūtu pārāk lielu vilkmi vairākos virzienos, un šķiet, ka mana vājība reizēm ir nespēja “nocirst” saknē to, ko, iespējams vajadzētu. Zinu, ka tas ir bīstami – man jau ir pieredze ar izdegšanu, tāpēc zinu, ka tas ar mani var notikt. Bet nav viegli sevi “saturēt grožos”!
Kas ir mīlestība pret sevi?
Es uzskatu, ka mīlestība pret sevi, tāpat kā mīlestība pret citiem, ir darbības vārds – man tas nozīmē, ka es nolemju sevi mīlēt, tāpat kā es nolemju mīlēt kādu citu, un mīlestība tad arī ir šī rīcība. Mīlestība pret sevi ir sevis pieņemšana, nenosodīšana, pārlieka nekritizēšana. Tā ir spēja nebūt pret sevi asam un nosodošam, tā ir spēja par sevi parūpēties un apzināties, kas man ir vajadzīgs, lai es justos labi. Šī mīlestība pret sevi arī ir pamatā mīlestībai pret citiem.
Kas Tev ir self-love?
Tā, pirmkārt, ir ieklausīšanās sevī – un es to reizēm saucu par temperatūras mērīšanu, jo cenšos ieklausīties sevī un sadzirdēt, kas man tajā brīdī nepieciešams. Tā ir parūpēšanās arī par to, lai manas intereses un vajadzības ir piepildītas. Piemēram, ir nedēļas nogale, kuru pavadām kopā kā ģimene, un katram, protams, ir savas intereses: bērni grib iet uz baseinu, vīrs grib iet uz mežu skriet, un tad paliek jautājums – bet ko gribu es? Tā sevis mīlēšana ir šajā brīdī saklausīt, ko tad gribu es, un censties arī tam atrast vietu dienaskārtībā. Ja es gribu atpūsties un nekur neiet, tad to arī noorganizēt. Sevis mīlestība ir arī parūpēšanās par to, lai neesmu izbadējusies, lai neesmu pārlieku satraukta, jo tas reizēm ir īpaši grūti – ir daudz dažādu pienākumu, daudz dažādu uzdevumu. Cenšos mazināt stresu ar režīmu, kuru esmu izveidojusi – tās ir manas rūpes par sevi, jo agrāk biju absolūti ne-režīmu cilvēks, bet šobrīd ir skaidrs, ka režīms strādā manā labā. Tas nozīmē, ka atradīšu laiku sev – vakarā pirms gulētiešanas palasīšu interesantu grāmatu, laiku pa laikam satikšos ar draugiem pusdienās, aiziešu uz teātri. Parūpēšos, lai ir laiks padarīt, ko tādu, kas man patīk un ir nepieciešams.
Ko Tu domā par self-love kultu sociālo tīklu pasaulē?
Ja ar to ir domāti selfiji un tīksmināšanās par sevi un savu izskatu, tad neko pārlieku labu es tajā nesaskatu. Uzskatu, ka tīksmināšanās par sevi un savu izskatu patiesībā ir tālu no sevis mīlēšanas – ja cilvēkam patstāvīgi ir nepieciešams citu novērtējums un atzinība, tad tas nozīmē, ka cilvēkam trūkst pašpietiekamības. Pētījumos pierādīts, ka sociālie tīkli mums, lielākoties, liek justies nevis labāk, bet sliktāk, jo mēs pastāvīgi vērojam citus, kuri savu dzīvi eksponē laimīgās fotogrāfijās, un mēs tiecamies sevi ar šiem citiem salīdzināt. Un tad visbiežāk mums šķiet, ka ne mūsu vide ir tikpat krāšņa, ne mūsu dzīve tik laimīga – tas parasti nav pozitīvs salīdzinājums. Protams, sociālo mediju patēriņš un to ietekme uz mums ir katra paša atbildība, taču diezin vai sociālie tīkli reāli veicina self-love. To varam veicināt tikai mēs paši – gan atturoties no sociālo tīklu lietošanas un sekošanas virspusējiem cilvēkiem, gan, ja lietojam sociālos tīklus, tad atrodot patiesākos, kuru vērtības saskan ar mūsējām, un, galu galā, pievēršoties vairāk savai reālajai dzīvei un rūpējoties par to, lai tā ir piepildīta ar mīlestību – gan pret sevi, gan citiem.
“Iedvesma nav kaut kur “tur” – man tā drīzāk ir kā process un arī kā attieksme.”
Kur ķert iedvesmu?
Es domāju, ka iedvesma nav kaut kur “tur” – man tā drīzāk ir kā process un arī kā attieksme. Es domāju, ka iedvesmu var noķert jebkur – es iedvesmojos, dodoties ceļojumā, satiekoties ar cilvēkiem, izlasot, noskatoties vai noklausoties ko jaunu… Man šķiet, ka iedvesma rodas, savienojot kādu ārēju, neparastu faktoru ar kaut ko sev iekšēji svarīgu – tad sprēgā dzirksteles! Mana iedvesma ļoti bieži ir tieši citi cilvēki, jo kaut kas jauns parasti rodas tieši satiekot kādu cilvēku, ar kuru kopā šīs dzirksteles lēkā un top kas jauns. Viena no pēdējām šādām iedvesmas pilnām tikšanās reizēm man bija ar Kristīni Balodi – ar viņu kopā šobrīd darbojamies pie Latvijā pirmās attiecību platformas Viegli Kopā Būt, kuras ietvaros rīkojam arī pieredžu vakarus pāriem. Be-with pie manis atnāca, apvienojot dažādu aizraujošu zinātnisko pētījumu rezultātus ar manis pašas sajūtām un pārdzīvojumiem, kurus biju piedzīvojusi. Tā, ka iedvesma var rasties arī grūtos mirkļos un pārdzīvojumos, kuri, iespējams, mūs virza uz aktivitātēm, kuras sniedz vairāk prieka un labsajūtas.
Autors: Agra Liege, foto: Annas Andersones privātais arhīvs
