“Iedomājies?” viņa man saka.
“Viņš man raksta: “Varbūt aiziesim uz restorānu?“
Es viņam pretī: “O jā! Man patīk Cod un Ferma, Ostas skati vai Kolonāde.”
Un viņš man pretī: “Es biju domājis Gan Bei!”
“Iedomājies?” Viņa skaļi smejoties man šo stāstīja. “Viņš man saka Gan Bei? Iedomājies?”
Tā bija pirmā reize, kad es pamanīju ko līdz šim neredzētu Martā. Viņa no visas sirds smējās par savu kavalieri un bija visai lielā neizpratnē par to, kā viņš vispār varēja ko tādu uzrakstīt, jo Gan bei taču ir zabigalovka… Tas tak nav restorāns!
“Bet Marta,” es viņai jautāju. “Bet kāpēc Tu noraksti to džeku? Varbūt viņa ienākumi neatļauj pa restorāniem staigāt?”
Uz šo gan es atbildi nesaņēmu, jo saruna visai raiti pārceļoja citos tematos.
Vakar, kad kopīgi apmeklējām kādu teātra izrādi, pirms došanās mājup nolēmām nobaudīt kafiju pie teātra esošajā kafejnīcā. Šī kafejnīca Martu nemaz neuzrunāja, teiksim tā, viņa nošaipījās, teikdama, ka nu šeit viņa neko nedzers un neēdīs, lieki piebilst – ļoti vienkārša, parasta kafejnīca bez ekstravaganta izskata un uber skaista jaunekļa aiz letes. Pieklājīgi un tīri. Jā, mazliet padomju savienības atblāzma, bet kopumā nav ne vainas.
Nu labi, es piekāpos, un mēs devāmies uz fancy vietu. Kur par 2 kūkām, 1 glāzi kolas un 2 kafijām es samaksāju 24 EUR (lieki piebilst, es uzsaucu, jo Marta bija izkārtojusi teātra biļetes). Ātrā tempā lokot iekšā kūku, Marta man jautāja: “Klau, kur lai es dzimšanas dienu savu nosvinu? Gribu tādu vietu, kur mūzika un var dejot.” Sāku saukt dažādas vietas, pretī saņēmu smieklu lavīnu un šaipīšanos – “ko Tu man kaut ko šitādu vispār piedāvā?” Un tad es sapratu, ka esmu kafejnīcā ar snobi. Sapratu, ka neesmu bijusi pusē no viņas piesauktajām vietām un sapratu, ka laikam ar mani nav kaut kas kārtībā, jo uz tām neraujos. Sapratu, ka es Martu nekad nevarētu aizvest uz vistiņu ēstuvi Matīsa ielā, kur ir garšīgākās grilētās vistas ever. Vieta, kur katrs šķīvis ir citādāks un sula tiek lieta graņonkā. Vieta, kur par 10 eiro var tā kārtīgi pabarot visu ģimeni 4 cilvēku sastāvā. Tovakar sajutos kā tāda lauku pele pilsētā, kurai ir pavisam cita izpratne par cilvēku attiecībām un vispār dzīves prioritātēm. Sapratu, ka patiesībā man ir baigi forša dzīve, jo es spēju cilvēkus pieņemt tādus, kā viņi ir ne tikai vizuāli, bet arī atšķirīgi intelektuāli, kā arī ar dažādiem maku biezumiem.
Kāpēc es šo rakstu? Nezinu! Tas ir manas pārdomas. Nesaku, ka viņas dzīves uztvere man ir pieņemama un nesaku, ka nav. Katrs ir savas dzīves vērtību veidotājs un noteicējs. Es ļoti ceru, ka viņas snobisms viņai netraucēs atrast sievišķīgu laimi savos 37, jo, lai arī snobe, viņa ir forša, emancipēta, skaista un gudra sieviete.
