Cilvēki bieži vien partnerattiecības salīdzina ar sagrieztu ābolu, proti, ābola pusītes, kuras klīst pa pasauli, viena otru meklēdama. Nekad to neesmu sapratusi, jo ābols ir produkts – tas žūst, tas pūst un patiesībā tikai retu reizi no vidus – pārsvarā viss sāk pūt no vienas puses. Nu lūk, pieņemsim, ka eksistē Tava ābola puse. Bet cik citas puses ir jāpielaiko, lai atrastu savējo? Un ja nu Tev iepatīkas bumbieris, ko tad? Tāpēc es negribētu attiecības starp vīrieti un sievieti salīdzināt ar āboliem. Vismaz noteikti ne 21. gadsimtā. Manuprāt, 21. gs. attiecības starp vīrieti un sievieti ir tase jeb krūze un apakštasīte. Kāpēc? Divas vienības, kuras tieši tāpat kā āboli klīst pasauli un kaut ko meklē. Tikai tās nevar sažūt. Jā, var apdauzīties, bet ne sažūt vai iepūt. Ir tikai viens bet… Pilnā krūzē nekad neko nevar ieliet. Pilna krūze ataino cilvēka būtību un gatavību attiecību veidošanai. Ja krūze ir pilna ar emocijām, svešiem matiem u. t. t., lai kā Tu gribētu tajā ko ieliet, Tu to nevarēsi.
Ja krūze ir tukša, tad, esot kopā ar apakštasīti, var noritēt tējas baudīšanas rituāls. Interesanti ir tas, kāpēc krūzes staigā pilnas, un cik ilgi tās tur sevī ielieto? Vai satiktā apakštase ir no tās pašas servīzes, no kuras ir krūze? Manuprāt, reizēm nemaz nav vajadzīgs servīzes komplekts, it īpaši radošiem cilvēkiem, jo tā noteikti ir interesantāk. Un vēl – kāpēc pilnās krūzes mēģina piemeklēt apakštasītes, kad patiesībā vēl silda sevī tēju vai kafiju no pagātnes? Lai aizmirstos? Bet varbūt, lai aizmirstos, tēja jādzer no plastmasas vai kartona krūzēm, un nemaz nav jāmeklē porcelāns? Es tikai tā – mazliet pafilozofēju!
