5 minūtes kafejnīcā
Šodien ar mani notika kaut kas tik nesaprotams, neizskaidrojams un tik dīvains. Tā bija parasta trešdiena… parastākā, kāda var būt. Norunāju pēcpusdienā tikšanos ar Sarmīti kafejnīcā un pazudu… pazudu, bet varbūt piedzimu.
16 gadu vecumā es iemīlējos kādā skolas puisī. Viņš bija tik skaists. Es viņu vēroju, atrados stāvā, kurā viņam notika stundas, lai man arī tur nekad nebija ko darīt. Fantazēju par mūsu atkal tikšanos un staigāju tik saviļņota un pacilāta. Šīs sajūtas šķita kaut kas tik skaists, tik neaprakstāms un tik īsts. Tā es viņu platoniski mīlēju 5 gadus – visu koledžas laiku. Mēs nerunājām, īsti viens otru nezinājām – ja godīgi, es viņu pat nepazinu…
Daudzus gadus vēlāk, laiks ritēja, iepazinos ar savu bērnu tēvu… Kaut kā plūdu pa straumi. Ļāvu sevi mīlēt un barojos no tām pozitīvajām emocijām, kuras man tika sniegtas. Biju pieķērusies viņam, arī, protams, mīlēju. Bet tas viss bija savādāk. Tās nebija rozā brilles. Tā bija mīlestība, kura iemantota lēnām un pakāpeniski… man šķita, ka tā tas arī viss notiek. Un rozā brilles ir mīts… bet tā iemīlēšanās toreiz 16 gadu vecumā bija kaut kāda hormonu vētra utt…
Bet ziniet ko? Izrādās arī trīsdesmit sešos var noķert rozā brilles!!!
Un tā notika! Piķis un zēvele, es esmu šokā!? Vai es vispār varēju iedomāties, ka pilnīgi nepazīstams cilvēks, kurš ienāks pa durvīm un nosēdīsies pie pretējā galdiņa, mani tāpat vien ievilks kaut kādā mākonī? Vai es dzirdēju, ko man teica Sarmīte? Nē! Es kā apmāta skatījos uz viņu, nenovērsdama acis, kā uz brīnumu. Man pat šķita, ka es sāku stulbi smaidīt. Mūsu acis sastapās… nē! To nevar nosaukt par sastapšanos. Viņš tāpat kā es vienkārši skatījās. Pāri galdam 3 metru attālumā.
Un tā es sēdēju pilnīgi kā ar ūdeni aplieta, sirds šaudījās kā negudra. Es mulsu, sarku un bālēju. Izdzēru kafiju, atvadījos no Sarmītes, uzvilku mēteli un saviļņotu sirdi… ar sajūtu, kas bija vienkārši apdullinoša, aizgāju prom…
Iesēdos mašīnā un domāju… kas tas tikko bija? Kas ir tas, ko jūtu? Pavasaris?
Es zinu – es iemīlējos! Tāpat kā toreiz Reno! Nē! Trakāk! Es iemīlējos nu tā pa īstam! Tā, ka sēdi un skaties pa logu vienā punktā… vai smaidi un nesaproti, kas ar tevi notiek.
Tagad es zinu, kā tas ir! Tagad es zinu, ko jūt tie puiši, kas raksta – meklēju to meiteni, kas tajā pieturā utt. Tagad es zinu, ka tā notiek…
Un arī tā iemīlēties ir forši! Vai es kādreiz vēl viņu redzēšu? Nezinu.. varbūt! Vai es viņu meklēšu? Zinu tikai to, ka kafiju tajā kafejnīcā dzeršu biežāk…
Bet, lai vai kā, es novēlu ikvienam iemīlēties un ne tikai kādā, bet arī sevī un visā pasaulē, jo tās sajūtas ir vienkārši tik neatkārtojamas.
P.S. Viņš bija tik skaists! Garšs, atlētisks, zilām acīm , burvīgu smaidu un protams … bārda!
