Šovakar pēc kādas ilgas telefona sarunas ar draudzeni, aizdomājos… Viņa – veiksmīga biznesmene, bet kaut kā tai partnerattiecību jomā nu neiet. Sarunas laikā viņa šņukstēja man telefonā, uzdodot neatbildamus jautājumus – kāpēc mani neviens negrib mīlēt? Vai es kāda briesmone? Kāpēc mani neviens negrib? Kas man vainas? Aija, nu nav Tev nekādas vainas! Nevienam nav nekādas vainas. Vienkārši tā notiek. Un mans vakars izvērsās pārdomu vilnī… Aizdomājos par mīlestību. Ne tikai žurnāli kropļo priekšstatu par skaistumu – arī kino un pasakas to dara. Jau no pašas bērnības mums netieši tiek iepotēts stāsts par princi, pēc kura tiekties. Stāsts par balto zirgu un glābēju… Piekritīsiet? Neviena taču neiemīlas Goblinā vai kaut kādos citus neglītajos pasaku tēlos – tikai skaistos, staltos prinčos un droši vien arī gudros un noteikti bagātos. Ja šie nabagi, tad pasakas beigās tie vienmēr kļūst bagāti. Nu lūk! Un tā mēs tiekam baroti ar maģiskajiem mīlas stāstiem jau no bērna kājas. Neviens mums nestāsta, ka mēdz arī nebūt kā pasakās. Mēdz neatbraukt princis, un princeses reizēm paliek savos torņos. Un tad notiek cepiens. Vārdu sakot, mēs meklējam vainu sevī un sākam sevis uzlabošanas kūri un tad raudāt, ja kaut kas neizdodas un, ja izdodas, tad atkal slikti, jo tagad šķiet visi tikai iekāro Tavu dibenu un nevis Tevi kā personību. Reāli klausos draudzenē un domāju. Visiem ir paredzēts piedzīvot to lidojumu kaut reizi dzīvē, bet ir viens bet – ne vienmēr lidmašīnai ir otrs pilots. Reizēm sievietes iemīlas līdz ausīm, bet puisim ir pilnīgi mazsvarīgi un otrādāk. Reizēm notiek arī tā, kā man ar to Tinder vīru – iemīlēties, pat nesatiekoties dzīvē, citreiz kādā iemīlēties var vienkārši platoniski un piedzīvot emocijām pilnu spektru. Ar to es gribēju teikt, ka ikvienam ir paveicies, ja kaut reizi dzīvē tiek piedzīvota mīlestība jebkādā formā. Bet pieprasīt mīlestību visas dzīves garumā tikai par to, ka Tev šķiet, ka esi pelnījusi – vai nav pārāk egoistiski?
