Ziemassvētki tuvojas
Nepārprotiet – Ziemassvētki man ir tuvi! Man patīk rotāt egli, iet ķekatās-ļekatās, meklēt dāvanas, kaut ko īpašu. Bet ir kaut kas, nu tāds baigi grinčīgs manī, kad kārtējo reizi saņemu no skolas prasību listi ar to, kas jāatnes, kas jāapdāvina un kas jādara. Nu lūk, mana bērna skola paziņoja – viņiem ir tāda tradīcija, ka pirmklasnieku vecāki gādā skolas egli. Skolā, protams, ir četras klases, un neviens brīvprātīgi nepiesakās. Vedām klasei egli, pa ceļam nocirtām vienu arī zālei. Nākamais – ziniet, mums tā kā vajadzētu arī izrotāt skolu, šogad tie ir sniegavīri. Nu un, protams, vecāku sacensības var sākties. Jo sniegavīrus jau nerada pirmklasnieki, bet gan vecāki. Turklāt nav noslēpums, ka bērnam tur tā līdzdalība ir tik, cik blakus stāvēšana. Nu labi, sabliezām sniegavīru – nākamais! Vajag sniegpārsliņas! Protams, kas tad gādās sniegpārsliņas – pirmās klases vecāki. Nu neko – griežam sniegpārsliņas. Un tad es tā padomāju – kāpēc gan lai bērni to nedarītu paši? Jo tāpēc, ka sniegpārsliņas būs šķības, un sniegavīri izskatīsies izkusuši? Un vispār, kāpēc ir jārotā skola kā bērnudārzs? Un kas visu to vāks? Nu tāds ir Grinčs manās dzīslās… Varbūt jau nav tik traki – vien liek aizdomāties par lietderību un resursu izmantošanu, it sevišķi laikā, kad pasaule runā par zero waste… Tā jau smuki, bet varbūt kaut kāda mākslīgā eglīšu virtene, kas kalpotu no gada uz gada, būtu labāk? Un kā ir ar mākslīgajām eglēm? Tā jau es saprotu un, ja vien eglīti kāds nocirtis, tā nu ir jāpušķo skaista, bet skolā? Vai skolā nebūtu labāk izmantot kādu kvalitatīvu mākslīgo eglīti?
