13.11.2017 patriotisms

Tuvojoties valsts svētkiem, es aizdomājos… par Latvijas patriotiem. Par visiem, kas dedzinās sveces, ies lāpu gājienā un spraudīs pie krūtīm karodziņus. Tā tiek izrādīts gods valstij, vēsturei… pāris dienas gadā. Mums latviešiem tas patriotisms tāds dīvains… na pahazuhu…

Skaiti – dedzinam sveces, dziedam dziesmas… sanākam piemiņas vietās, lieki piebilst, ka daudzi nemaz nezina, kāpēc un kā… saprot tikai, ka jāgodina mirušie karavīri, kuri kaut kur un kaut kā cīnījās…

Atguvām, ieguvām mēs savu neatkarību… dibinājām valsti… un ko tālāk? Tālāk kuļamies, ripinamies un gribam par nez ko iztaisīties. Pērkam ārzemēs radītus produktus, drēbes un vīpsnājam par Latvijā radīto… esam šokā par dārdzību un vienmēr piesiesimies lietu kvalitātei… nu ja – tas tak nav Metā iegādāts topiņš par 3 eur, kuru pēc dienas varēs mest ārā. Un ko tie latviešu dizianeri iedomājas? Kas tās par cenām? Un tā mēs trallinamies… līdz kamēr ierastais, šķietami Latvijā ražotais, piens nu jau pieder lietuviešiem un šokolādes rūpnīcas krieviem. Lūk, īstais patriotisms. Pirksim kaut kur radītas lietas, ēdīsim pārtiku no kaimiņiem un bankrotēsim… atdosim visu citiem, jo vajag taču visu pa lēto… Tāds ir patiesais latviešu patriotisms… un ko līdz tā bante, kas tev piesprausta pie krūtīm?

Latvijā audzētais kartupelis maksā nedaudz dārgāk kā Polijā augušais, bet tas ir tik sasodīti garšīgs. Ja mēs mazliet, kaut vai pavisam nedaudz no savas nopelnītās naudas iztērsim Latvijā radītajās, audzētajās lietās, ieguvēji būs visi, vai ne? Es iestājos par patriotismu ikdienas dzīvē un nevis divas reizes gadā. Tas tā, manas pārdomas.

 Indra

0 replies on “13.11.2017 patriotisms”