Sveiks, mans neredzamais komentētāj!
Šo tekstu rakstu Tev, ne jau lai Tevi peltu. Šo tekstu rakstu, lai tev pateiktos par man izrādīto godu būt Tev uz mēles. Pateiktos par to, ka Tu ar savu negatīvo komentāru piešķir man savā dzīvē uzmanību. Es atvainojos Tev par to, ka tev sāp mana uzdrīkstēšanās vienkārši sevi mīlēt un dzīvot nost. Es atvainojos tev par to, ka tu manī nesaskati cilvēku, kas zina labāk par visiem, kā man vajag. Man žēl, ka Tu esi saindēts ar stereotipiskajām domām un mītiem. Žēl, ka Tev šķiet, ka tevis izvēlētais dzīvesveids ir vienīgais un tas labākais. Man žēl, ka Tu spried par veselības problēmām, neesot nedz ar ārsta izglītību vai mans ārstējošais ārsts. Man žēl, ka Tu domā, ka riju tikai bulkas un būt resniem novēlu arī saviem bērniem. Man žēl, ka tev nav gaišreģa spējas, un Tu nevari ielūkoties manā ledusskapī, manos ēšanas paradumos vai pavārmākslā. Man žēl, ka Tu pirms dzel, neesi pārliecinājies par savu vārdu patiesumu. Man žēl, ka Tu nespēj uzklausīt viedokli. Pieņemt vai nepieņemt – tā, protams, ir tava darīšana. Viedi cilvēki nerunā, kad viņiem neprasa. Viedi cilvēki dzīvo savu dzīvi.
Es runāju un runāšu – cilvēka skaistums nemērās kilogramos, kājas izmērā vai matos uz galvas. Cilvēka skaistums slēpjas attieksmē pret sevi un apkārtējiem. Bet, lai kā arī būtu, es pieņemu Tavu viedokli. Paldies par man vērsto uzmanību, bet mani tavs viedoklis ir mazsvarīgs. Rakstu šo nevis sevis dēļ, bet gan tiem lasītājiem, kuri tāpat kā es uzskata, ka ikvienam ir tiesības izvēlēties to, kā viņš izskatās un kā viņš dzīvo. Un nevar spriest par cilvēka dzīvesveidu pēc viņa aprisēm.
P.S. ārprāc , mani bērni ēd pankūkas!!!!
