09.01.2018 spēks

Te nu es esmu. 36 gadi un pirmo reizi dzīvē esmu piekritusi fotosesijai veļā. Nevaru teikt, ka visas manas formas ir ideālas. Vienmēr jau var būt mazāka riepa vai izteiktāks viduklis, bet kopumā… Kā man teiktu kāds paziņa – ir OK! (žēl, ka šeit nevar pievienot izteiksmi un balss intonāciju…) Stāvu pie spoguļa un skatos uz sevi. Jo vairāk skatos, jo vairāk sevī rodu ko skaistu… Atslēga? No toksīniem atbrīvots prāts. Nav noslēpums – vienmēr kādam būs ko pateikt, vienmēr kāds uzrakstīs: “Kā viņa nolaidusies”, vienmēr kāds salīdzinās savu ar Tavu celulītu, un galu galā vienmēr būs kāds, kas tevi mīlēs ar visām ekstrām. Mīlēs un neko neglītu Tevī neredzēs. Maniem bērniem es esmu skaistākā sieviete pasaulē, tiesa, pagaidām – augs lieli un atradīs tās citas, kur mīlestība sāksies ar acīm. Bērni nemīl ar acīm, tie mīl ar sajūtām, glāstiem. Viņi mazi… Nav mārketinga guru sabojāts prāts. Viņi mīl mani tādu, kāda es esmu. Un, ja viņi mīl mani, kādēļ lai neiemīlēt man sevi pašai? Stāvu un skatos uz “riepu” uz savām ideālajām krūtīm, bezformīgo, klasiski kantaino, netrenēto dibenu. Psoriāzes saēsto ādu, strijām uz vēdera un saku: “Jā – ir OK!” Un, jo vairāk ar šo apziņu skatos, jo vairāk… man ir OK. Un vispār pat ļoti OK. Jā, ir gan riepa, priekšauts, peldēšanas riņķis, kā tik tas netiek saukts, bet nu un? Kāda Tev daļa? Pirms kāda laika kāds Tinder čalis man aplikācijā uzdeva jautājumu: “Tev noteikti ir baigi grūti?” Es pārjautāju: “Par ko Tu to? Grūti ko?” “Nu mīlēties, nodarboties ar seksu!!!” Manas acis iepletās kā apakštasītes!! Ko? Es saprotu mītus par aizdusām, uz otro stāvu ejot, par sēdēšanu dīvānā un nemitīgu bulku ēšanu, bet par to, ka manas kompleksijas sievietēm varētu būt grūti nodarboties ar seksu – šis man bija jaunums. “Nē, nav!” es viņam atbildēju un izmetu ārā no savu kavalieru vidus.

Ar to es gribēju teikt – nav jau jācīnās ar stereotipiem citu cilvēku galvās. Jācīnās ar tiem toksīniem, kas mūsos pašās dzīvo. Ar to, ka mums vajadzētu to un šo un tā vai citādi. Ar to, ka neesam skaistas tādas, kādas esam, un ar to, ka pavadām milzīgi daudz laika visu laiku sevi noniecinot un visu laiku sevī meklējot kaut ko, pie kā piesieties. Un tas neattiecas tikai uz plus size meitenēm… Ja vien Jūs zinātu, kas darās slaido meiteņu galvās? Kādi emocionālie pārdzīvojumi ir par celulīta parādīšanos vai pieņemšanos svarā par 0,5 kg? Reiz kāda paziņa man teica, ka visbriesmīgākais laiks viņas dzīvē bija tad, kad viņa bija stāvoklī, jo viņa bija resna, neglīta un vienkārši briesmīga… Lieki piebilst – toreiz viņa bija skaista – piens un asinis. Nekas par daudz un nekas par maz. Tiešām! Ja Jūs jautājat, kā viņa izskatās šodien – izkāmējuši kauli un āda. Bet ar smukākajām šmotkām Rīgā. Ar cigareti zobos un nemitīgā stresā, praktiski neēd, jo kuņģis sāp, ja nedaudz virs cāļa normas. Un ziniet ko? Viņa ir laimīga? Nē! Dzīvo savā kaulu kambarī cēla kurzemniece, skatās uz visiem mazliet no augšas ar vīzdegunīgu pārākumu pār visiem. Vērtē visus pēc cepures un svaru cipariem. Kašķīga un neapmierināta. Tā lūk. Tas pierāda, cik ļoti toksiskie murgi iedragā galvu pat galējībās.

Uzskatu, nav nozīmes svara cipariem. Galvenais ir attieksme, sava iekšējā sajūta un beznosacījuma mīlestība pret sevi.

0 replies on “09.01.2018 spēks”