Ikvienai lietai, ko jūtam, garšojam un baudām, ir sava pēcgarša. Pēcgarša ir noteicošā visam – šo es izlasiju kaut kur neta dzīlēs… un aizdomājos. Bet patiesi… pēcgarša ir noteicošā. Reiz es adīju, adīju daudz, džemperus, visu pēc kārtas. Uzadīju, sašuvu, uzvilku – nepatīk. Ārdu ārā. Nepatīk, jo nebija laba pēcgarša, rezultāts nebija tāds, kā biju iecerējusi. Ko tālāk? Ārdam ārā, ņemam citas adatas un adam tālāk. Varam nomainīt dziju… varam atstāt kā ir un mesties jaunos adīkļos. Pēcgarša ir patiesībā visas dzīves sāls. Ja Tev nav salda pēcgarša pēc pirmā skūpsta? Vai sekos nākamais? Vai dzersi espresso, kas tev likās rūgts un nebaudāms vēlreiz ar domu, ka iegaršosies? Man ir kāds draugs… kurš apreibis no pēcgaršas. Viņš izmisīgi vēlas būt iepriekšējās attiecībās, viņš mokās, nerod sev mieru un atsakās pieņemt to faktu, ka otrajai pusei šī pēcgarša nelikās nemaz tik reibinoši salda. Viņam šķiet, ka viņa melo, izliekas un spēlē teātri! Vai ar pēcgaršu pēc attiecībās var cīnīties? Un vai mēdz būt tā, ka šķiroties pēcgarša abām pusēm ir vienāda? Rūgti pretīga vai reibinoši salda? Vai attiecību pēcgarša var būt neitrāla un vienaldzīga? Vai pēcgarša pēc neveiksmīgām attiecībām nebūtu jāizskalo ar prāvu mutes skalotāja devu , lai garšas kārpiņas spēj saņemt ko jaunu? Bet, ja nu mutes skalotājs nepalīdz? Es balsoju par pēcgaršas noglabāšanu arhīvā, tālā un dziļā… lai kāda šī pēcgarša būtu – salda vai rūgta. Pie tās atgriezties nav vērts, jo tā BIJA! Un būs jaunas kūkas un jaunas pēcgaršas.
