01.09.17. – pirmais septembris un kečupa maizes

Pirmais septembris daudziem ir kā tāds jauna gada sākums. Man šogad tas ir jauna dzīves posma sākums. Manam dēlam – 1. klase! Nezinu, kā jums, bet mana, dziļi iekšā noslēpusies, sentimentālā dvēsele birdināja asaras kā pupas. Gluži kā kāda seriāla smeldzīgi domīgajā brīdī, kad parasti rāda varoņa atmiņas, mana galva projicēja nākotnes vīziju… 1. klase… 9. klases izlaidums… vidusskola, pirmās mīlestības, augstskola, pirmie patstāvīgie ceļojumi, attiecības, kopdzīves uzsākšana, kāzas. No dienas uz dienu es viņu redzēšu mazāk un mazāk… Zvani kļūs retāki – bērns izaudzis aiziet savā dzīvē. No vienas puses smeldzīgi… Ir tik maz laika kopā būšanai un, piekritīsiet, tie mazie smiekli, tie teksti… Arī neklausīšana tā izrotā dzīvi! Un tad es palikšu veca… nē, man nemaz nav bail palikt vecai – man tik ļoti patīk dzīvot… Tāpēc vēl jo vairāk – ir jādzīvo par  prieku sev. Ir jābauda laiks sev un bērniem, jāveido ģimenes tradīcijas un jādzīvo ar sirdi. Nevajag darīt darbu, ko nevēlies, nevajag darīt to, ko negribas. Dzīve ir baigi īsa, lai to izniekotu sevi graužot. Un vienreiz par visām reizēm ir jāizmēģina tā kečupa maize! Mans dēls varētu pārtikt tikai un vienīgi no kečupa maizēm. Ēdot tās viņš ir tik laimīgs! Reiz taču mēs visi spējām priecāties par mazām lietām! Es novēlu ikvienam un katram šajā iesāktajā jaunajā gadā atrast sevī to īpašo spēju priecāties par katru lapu, kas nodzeltējusi, par mazām, sīkām un nenozīmīgām lietām. Un – uzēdam kečupa maizi! Tajā noteikti ir paslēpts kāds kods.

Leave a comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.