01.02.2018 Resnās draudzenes sindroms

Šo terminu pirmo reizi izdzirdēju no Natāljas… Un atskārtu – jā, patiesi – tāds eksistē. Un tas saistīts ar sevis pašas novērtējumu. Lai cik es biju pašpārliecināta un apmierināta ar sevi, tomēr attiecībās ar pretējo dzimumu esmu vairākkārt pārslimojusi šo sindromu… Un ne tikai attiecībās ar pretējo dzimumu. Bet nu – visu pēc kārtas!

Pirmo reizi ar šo sindromu saslimu bērnībā – laikā, kad biju bumbulītis un gribējās kaut kā iekarot savu vietu zem saules. Es biju super laba, es dalījos ar mantām, pat jāatzīst – ielīdu vecāku makā, lai nopirktu šokolādes un dalītu tās visiem klasē. Ieguvu foršas draudzenes un kalpoju tāds kā starpnieks. Labu gribēdama, mēģināju visādi izpatikt. Vēlāk, jau esot koledžā, sindroms sāka pieaugt. Pirmkārt, baigi gribējās draudzēties ar visiem – gan zēniem, gan meitenēm. Kļuvu tāds kā magnēts, jo, ejot uz krogu, es bez mazākajām kautrības pazīmēm varēju pieiet pie džekiem un aicināt viņus pievienoties mūsu bariņam. Es nepiedalījos tā saucamajās sadalēs. Es vienkārši palīdzēju visiem vienam otru atrast. Un, ja arī kaut kas nesanāca viņiem, es biju tā, kura uzklausīja gan vienu, gan otru pusi. Strādāju kā mentors attiecību jautājumos. Mēdzu savest puišus ar meitenēm, pat tādus, kuri pašai patika. Vienkārši neticēju, ka es varētu patikt, proti, nekas par to neliecināja. Un tā es līdz pat 21 gada vecumam slimoju ar šo sindromu pat neiedziļinoties un nečīkstot. Tad 21 gada vecumā es iepazinos ar DRAGA – puisi ar tādu iesauku. Smuks kā bilde, atlētisks kā tāds sacīkšu zirgs, garš, plecīgs. Viņš man iepatikās uzreiz. Biju ar viņu uz randiņu, bučojos, draudzenēm neko nestāstīju – viņas jau man ar neko neprasīja. Nu lūk, un tad pienāca liktenīgā diena – kad mans resnās draudzenes sindroms pazuda. Kāda pavasara vakarā, kā ierasts, ar draudzeņu baru devāmies uz Klondaiku (tā bija mūsu iecienītā tusiņu vieta).

Tur bija arī Draga ar visu savu džeku kompāniju. Visām viņš patika. Sākās sadale – kura kuru no džekiem ņems. Es kā vienmēr Trojas zirgs. Barā. Galdiņi tika apvienoti, ballīte sākās. Dejot Klondaikā nevarēja, līdz ar to loģiski, ka nākamais solis bija doties uz klubu. Satilpām pāris mašīnās. Kā līdz šim atceros – tā bija ŅIVA. Lelde, Inta un Anda iekāpa aizmugurē. Pie stūres sēdēja džeks (neatceros, kā sauc), tad priekšējā sēdeklī iekāpa Draga, paņēma mani aiz rokas un teica, lai sēžos viņam starp kājām. Protams, ar manu lielo pakaļu starp kājām iesēsties normāli nevarēja, visu ceļu godīgi notupēju. Piestājām pie kluba, es izkāpu ārā, aiz manis Draga, un tad viņš mani pievilka sev klāt un kaislīgi noskūpstīja. Skūpsta laikā dzirdēju vienu frāzi – „Bļā… šitā resnā cūka man džeku nocēla!” Un tad mans sindroms atkāpās, man uzauga spārni kā Pegasam… Es sapratu, ka esmu baigi ok, un, ja es patīku Dragam, tad es patikšu arī citiem vīriešiem. Nav jau jāpatīk visiem, vai ne? Bet ir baigā štelle – tas sindroms mēdz atgriezties! Un man atgriezās. Nu jau citādākās izpausmēs. Man brīdī, kad tiku atraidīta, proti, mani, Indru Salceviču, izbrāķēja. Izbrāķēšanas rezultātā, protams, kā ikviena, es kaut kur zaudēju pašpārliecinātības daļu. Izbrāķēja… Bet es taču esmu stipra, vai ne? Es taču neparādīšu nevienam, ka man tas kaut kādi rūp? Nē, es tēlošu – viss kārtībā. Un vēl savas draudzenes viņam piemeklēšu. Palīdzēšu ar padomiem citu sieviešu lenkšanā, un vispār tik laba draudzene – nebūs redzēta. Lūk, otra sindroma izpausme. Un šī attieksme diemžēl var atspoguļoties ne tikai uz to puisi, kurš Tevi atraidīja, bet gan vispār. Tu sāc uzlūkot vīriešus citādāk, tu sāc neticēt, ka tu viņam varētu patikt. Tu jau pirmajā sarunā sāc iepazīstināt un reklamēt savas neprecētas draudzenes. Kā es – iedevu draudzenes telefonu bārmenim Kolekcionārā, kurš man šķita ļoti pievilcīgs. Tā lūk – resnās draudzenes sindroms – visas citas ir labākas. Un kāpēc? Jo nepatīk būt atraidītai? Negribas spērienu pa ego? No otras puses – no tā, ja tā būs, neizvairīties.


 

Mani secinājumi….

Ar sindromu saslimt viegli, jo ir vieglāk domāt un izpatikt citiem. Ko darīt, ja jūti ka slimo? Riskēt, nebaidīties, izbaudīt un varbūt nekaurēties pateikt – šis putns būs mans putns!  Piedalīties sadalē, kā teikt! Un nebaidīties atklāti viņam pateikt- Tu man patīc! Kas zin, varbūt, viņam Tu ar!

P.S. Resnās draudzenes sindroms ir sarunvalodā radies izteiciens, kurš visprecīzāk raksturo sievietes uzvedību kura saistīta ar zemu pašnovērtējumu. Terminam nav medicīniska pamatojuma.

0 replies on “01.02.2018 Resnās draudzenes sindroms”